ludza - June 17th, 2008

okei, šodien es nomierinos, nolemju, ka mūsu draudzība tomēr ir tik ilga un ka man viņas savā ziņā pat pietrūkst, un mēģinu uzkomunicēt skaipā. nekā. pēc pirmajām trim viņas atbildēm es jau atkal esmu izvesta un negribu viņu redzēt, dzirdēt, mani viņa kaitina, besī, nevaru, nevaru, nevaru. mani briesmīgi kretinē tie viņas stāsti par to, uz kādiem pasākumiem bijusi, kā dzērusi, ar ko tusējusi vecrīgā, cik forši pavadījusi vīkendu ar savu vīrieti. var jau būt, ka tas vienkārši tāpēc, ka esmu briesmīgi skaudīga un vientuļa. jo sākuma punkts mums bija vienāds. bet šobrīd starp to punktu, kur ir viņa, un to, kur esmu es, ir miljons gadu starpība. miljons, miljons, kā teiktu māsasmeita. miljons, miljons viņai ir vienāds ar bezgalību.

sievietes nevar būt draudzenes. nē, nē, nē.