ludza - May 29th, 2008

es tiešām nezinu, kā tas būs, kad es kādreiz atkal strādāšu normālu darbu, jo šobrīd es to vien daru kā garlaikojos un nodarbojos ar pilnīgām muļķībām. sliktākais tas, ka tas ļoti besī un ir apnicis, bet tajā pašā laikā ir pilnīgi neiespējami sevi samotivēt kaut ko mainīt. jo ļoti spēcīga ir gan tā "ārprāts, kā zajebala neko nedarīt/gribas kaut ko darīt" motivācija, gan arī tā "a bet man taču ir ērti/maksā labi/ne par ko nav jāuztraucas" motivācija.

ja man ir jāizvēlas starp totālu garlaicību (bet mieru) un nepārtrauktu skriešanu, ņemšanos, darīšanu ar visiem no tiem izrietošajiem uztraukumiem un bailēm (bet ir ko darīt un inčīgi), tad es nezinu, kas ir labāk.