bailes
May. 16th, 2008 | 01:53 pm
es, cilvēks, domāju - nekas, nekas, esmu jau ārā no bedres. un tad vienā brīdī - bladākš, tas viss ir atpakaļ. vakar nopērku vīna pudeli, lai vakarā varētu aizmigt. nost ar manu solījumu nekad mūžā nedzert vienai. izdzeru lielu glāzi. uzgleznoju bildi ar sēdošu cilvēku un spoguli. miegs nenāk. iedzeru miega tableti. eju gulēt. kaimiņiem neprātīgi skaļš televizors, viņi skatās "okna". es nevaru aizmigt. es skaidri dzirdu katru vārdu. ceļos augšā un klapēju pa sienu. nekas nemainās. klapēju otrreiz. viss tāpat. tad man beidzot pielec, ka tas ir mans televizors otrā istabā. nokaunos, skaļi izsaku atvainošanos kaimiņiem, eju izslēgt televizoru. sajūtos mazliet jukusi.
man ir pārāk bail dzīvot. man šķiet, ka man ir briesmīgas bailes no cilvēkiem. jā, cilvēkiem. mani aicina uz randiņu, bet es nespēju saņemt sevi rokās un aiziet arī. visvairāk mani moka tas, ka tāda varētu būt visa mana atlikusī dzīve. tās milzīgās bailes palikt vienai, bet tikpat milzīgās bailes no cilvēkiem. tīri fiziskas bailes. tas nav tā, ka ir nepatīkami, bet var pārvarēt. nevar. tā ir mūžīga uztraukuma sajūta, tāda kā pirms svarīgām uzstāšanām vai zobārsta. un viņa pazūd tikai tad, kad es esmu viena. bet tad nāk virsū citas bailes - bailes būt vienai. un tā es krītu no viena grāvja otrā. un domāju, ka tā nav dzīve, ja vienmēr ir jābaidās. un tās bailes nepazūd, ja es ieskatos tām acīs. nekā, dārgumiņ, nākamā reize ir tieši tāda pati, jo tava zemapziņa jau zina - aha, pagāšreiz bija tik bailīgi, tagad ir identiska situācija, tātad jābaidās atkal!!
tas ir tā - no viena grāvja otrā. no vienas reizes līdz nākošajai. un tad es jau laicīgi sāku baidīties. kaut tas viss vienreiz izbeigtos. kaut es varētu to izbeigt. trakākais, ka ar prātu es visu, visu saprotu - ka tas ir manā galvā, ka nav no kā baidīties u.t.t. u.t.j.p. bet tas notiek neatkarīgi no manis.
kāda tur vispār var būt runa par dzīves kvalitāti? man jau ikdienišķas darbības sāk kļūt nepanesamas. rīti. ēšana. iešana dušā. ģērbšanās. gulēšana. sava laika plānošana. kaut tas vienreiz beigtos. kaut es būtu veca, veca, veca, veca, kaut viss jau būtu garām. kaut es varētu nepārtraukti gulēt un neko nejust. jo miegā viss ir normāli.
man ir pārāk bail dzīvot. man šķiet, ka man ir briesmīgas bailes no cilvēkiem. jā, cilvēkiem. mani aicina uz randiņu, bet es nespēju saņemt sevi rokās un aiziet arī. visvairāk mani moka tas, ka tāda varētu būt visa mana atlikusī dzīve. tās milzīgās bailes palikt vienai, bet tikpat milzīgās bailes no cilvēkiem. tīri fiziskas bailes. tas nav tā, ka ir nepatīkami, bet var pārvarēt. nevar. tā ir mūžīga uztraukuma sajūta, tāda kā pirms svarīgām uzstāšanām vai zobārsta. un viņa pazūd tikai tad, kad es esmu viena. bet tad nāk virsū citas bailes - bailes būt vienai. un tā es krītu no viena grāvja otrā. un domāju, ka tā nav dzīve, ja vienmēr ir jābaidās. un tās bailes nepazūd, ja es ieskatos tām acīs. nekā, dārgumiņ, nākamā reize ir tieši tāda pati, jo tava zemapziņa jau zina - aha, pagāšreiz bija tik bailīgi, tagad ir identiska situācija, tātad jābaidās atkal!!
tas ir tā - no viena grāvja otrā. no vienas reizes līdz nākošajai. un tad es jau laicīgi sāku baidīties. kaut tas viss vienreiz izbeigtos. kaut es varētu to izbeigt. trakākais, ka ar prātu es visu, visu saprotu - ka tas ir manā galvā, ka nav no kā baidīties u.t.t. u.t.j.p. bet tas notiek neatkarīgi no manis.
kāda tur vispār var būt runa par dzīves kvalitāti? man jau ikdienišķas darbības sāk kļūt nepanesamas. rīti. ēšana. iešana dušā. ģērbšanās. gulēšana. sava laika plānošana. kaut tas vienreiz beigtos. kaut es būtu veca, veca, veca, veca, kaut viss jau būtu garām. kaut es varētu nepārtraukti gulēt un neko nejust. jo miegā viss ir normāli.
Link | Leave a comment {11} | Add to Memories
(no subject)
May. 16th, 2008 | 03:57 pm
braukšu iepirkties. varbūt izdosies no tiem visiem mēsliem kaut ko sagribēt, nopirkt un justies drusku labāk. ja nē, ta nē. es tāpat latvijā nespēju sev nopirkt drēbes. ne sava auguma, ne sava skopuma dēļ. pēdējā laikā kaut kā arī nav bijusi vēlme pēc kādām jaunām šmotkām. šobrīd jau pietiek ar to, ka matus sagribās izmazgāt. a mugurā - ka tikai ērti.