ludza - April 16th, 2008

es šorīt nonācu pie secinājuma, ka lielā mērā pie manas nespējas dzīvot ir vainīgas manas atmiņas. mana sadirstā bērnība, sadirstie pusaudža gadi, karoč, viss līdz šim laikam. mana nenormāli elitārā augstskola. mana nenormāli foršā ģimene. un tagad mana dzīve ir kā tāda iešvīkāta balta lapa - par daudz sašvīkāta, lai sāktu visu no jauna, bet par maz jēdzīgi sašvīkāta, lai to turpinātu. cits celtos un ietu. es tā esmu teikusi par citiem - cik var čīkstēt, kamon, saņemies. a pati? pati nevaru. un zini, kāpēc? tāpēc, ka manī nav dzirksteles. atšķirībā no citiem. es visu daru tā drusku. drusku strādāju, drusku dziedu, drusku zīmēju, drusku lasu. drusku dzīvoju, galu galā. es esmu vienlaicīgi ārprātīgi netalantīga un talantīga uz visu. skolā man padevās viss. un tajā pašā laikā talanta man nebija ne uz ko. es drusku zīmēju, drusku spēlēju klavieres, drusku dziedāju, drusku dejoju, drusku piedalījos matemātikas olimpiādēs.

un tāpat ir arī šodien. man it kā daudz maz padodas viss. es strādāju, normāli strādāju. es pa vakariem skrienu. tā drusku. es snovoju. tā drusku. es dziedu korī. arī tā drusku. es zīmēju. kāda sagadīšanās - atkal drusku. un mani nepamet sajūta, ka es to visu daru, lai manā dzīvē vienkārši būtu vairāki puzles gabaliņi. es neesmu atradusi savu dzirksteli, kas man liktu ņemt un beidzot dzīvot. es ceru, ka VĒL neesmu atradusi. doma par to, ka viņa maita varētu visu laiku par mani ņirgāties aiz stūra noskatīdamās manos meklējumos līdz mūža galam, mani vienkārši saēd.

varbūt, ja es kaut kādā veidā pazaudētu atmiņu, es varētu celties un iet? vai arī es joprojām būtu tas pats cilvēks un dzīvotu tikai drusku?