ludza - March 18th, 2008

manā atmiņā ik pa laikam ir melnie caurumi. tas ir saistīts ar manu īslaicīgo atmiņu. kad es pēkšņi attopos, ka esmu kaut ko darījusi (spriežot pēc rezultāta), bet neatceros kā. visbiežāk man tādi tukšie plankumi ir braucot ar mašīnu. tas ir gandrīz vai standarts, ka neatceros ceļu uz mājām un attopos pie mājas durvīm, ar atslēgu rokā. vai arī no rīta neatceros, vai esmu aizslēgusi durvis, jo to es daru pilnīgā automātā. vienreiz gan durvis aizslēdzu, bet atslēgu atstāju slēdzenē. vai arī ieeju kaut kur un neatceros, kāpēc esmu tur iegājusi.

tad nu lūk, šodien es piefiksēju vēl vienu melno plankumu. es neatceros, ka esmu rakstījusi kādam meilu. acīmredzot arī to daru pilnīgi automātiski. tāpēc, atverot nosūtītos meilus, mani reizēm gaida pārsteigumi no sērijas "wtf??, kad es kaut ko tādu esmu rakstījusi??". bet šodien es sakaunējos. pilnīgā automātā atbildēju kādam cilvēkam, bet pēc tam, nejauši uzduroties nosūtītajam meilam, sapratu, ka esmu sarakstījusi vienkārši briesmu lietas, piedevām izdarījusi to rupji!! man bija jāaizsūta zolīda, oficiāla atbilde, lai cilvēks šo jautājumu adresē kādam citam (nu, piemēram, "šo jums jājautā kristīnei no aģentūras, viņa noteikti šo jautājumu pārzinās labāk" bla, bla, bla), bet es esmu uzrakstījusi "pajautā tai beibei no aģentūras. zajebala," piedevām "zajebala" ir uzrakstīts tajā vietā, kur jābūt "ar cieņu" pirms paraksta. ja pirmā teikuma daļa tam adresātam vēl varētu būt pieņemama, tad tas zb beigās ir "drusku" par traku.

man ir jākoncentrējas. jākoncentrējas. jākoncentrējas.