ludza - February 22nd, 2008

šodien baigi sitas sirds. es nezinu, ko viņa man ar to grib pateikt, un man ir nelabas aizdomas, ka es nemaz negribu zināt. es esmu aizmirsusi ieklausīties, ko saka mans ķermenis.

man viss sāp. un sirds sitas. un acis niez. un vēders savilkts. šādos brīžos gribas nebūt sevī. bet nevar savādāk un tāpēc gribas brēkt. blakus kabinetā rosās cilvēki, tāpēc brēkt nevar. kāpēc viņi ir tik normāli? kāpēc viņiem nav šī pretīgā burbuļa sajūta, kad gribas izvemt sevi ārā, bet tu nevari, tu mokies, skaiti sekundes, knieb sev kaklā, lai tās sāpes pārņemtu burbuli. gribas savilkt rokas dūrēs un sist kādam. vai vēl labāk - skrāpēt.

mana vislielākā vēlēšanās uz pasaules būtu, lai man nebūtu šādi burbuļi. bet es pat nezinu, kā tas ir - kad viņu nav. viņi man stāvējuši klāt jau no dzimšanas, kā tādi mani labākie draugi. kā tādi iedomu draugi, kas visulaiku tur kāju uz bremzes. viņi man neļauj iemīlēties, neļauj mīlēties, bet neļauj dzīvot arī bez tā. viņi mani saēd, kad esmu ar kādu kopā, bet turpina mani grauzt arī tad, kad esmu viena.

viņa man šodien pajautāja, kad es pēdējo reizi esmu bijusi uz randiņu. es neatceros. uz tādu īstu randiņu. ar pirmās reizes mulsumu. es nezinu. jo viņš mani paņēma, izgrieza uz otru pusi un tādu atstāja. un vēl pāris mēneši un būs gads. gads kopš man nav bijušas nekādas attiecības. šī gada laikā es esmu mēģinājusi tikt galā ar to miskasti, ko viņš manī atstāja. un šeit nedarbojas tas "ņem nākamo, aizmirsīsies iepriekšējais". es esmu viena vāja sieviete.

man ir jāpārkāpj tā robeža. es zinu. un tad vai nu mana galva saies pa plauktiņiem vai arī es iekritīšu turpat kur pagāšreiz. un tad man vairs nebūs drosmes mēģināt trešo reizi. vai var būt, ka man vienkārši gadās kretīni vai arī es viņus tādus padaru??

viņa mani mēģināja pierunāt piedalīties vakara flirtā. man tas principā liekas debīli. to es darīšu, kad man tiešām nebūs nekādu iespēju. kamēr es vēl esmu skaista un gudra, es tomēr uzskatu, ka varu vīrieti ieinteresēt arī savādāk...