akvārijs
Feb. 18th, 2008 | 05:32 pm
es dzīvoju akvārijā. no rītiem es ielienu stikla bumbā un pošos uz darbu. pusdienlaikā es stiklā bumbā ēdu pusdienas. mani ar apkārtējiem šķir stikls. viņi domā, ka es esmu mēma, savukārt man mēmi ir viņi. kad viņi runā, es redzu viņu mutes kustamies, bet skaņu neuztveru. kad man noriebjas uz viņiem arī skatīties, es savā akvārijā izslēdzu gaismu un eju gulēt. un viņi mani neredz.
un tad es reizēm attopos, ka viņi manai pasaulei nav nemaz tik nenozīmīgi, ka tie lūriķi spēj iekļūt akvārijā. dažreiz tas kļūst tā, it kā es būtu ietīta tikai celofāna plēvītē. dažreiz viņi mani izritina pat no tās. bet es šogad atkal vācu ap sevi akvāriju. es pārliecinos, ka visas spraudziņas ir rūpīgi aizlipinātas, lai viņi nekur nevarētu iekļūt.
un kā ir tad, kad visas tavas rūpīgi vāktās patiesības sašķīst? tad tavs akvārijs ir bijis nebijis. tas viss ir kā trūmena šovs. viņi mani preparē pa ādas gabaliņam vien, pa nervu stīdziņai, pirkstu galiņam. viņi ir mana pasaule. es slēpjos no viņiem, bet es nevaru tik būtiski sašaurināt savu pasauli.
reizēm es neticu. ka citi var būt tikpat dzīvi kā es. ka citi arī spēj just un domāt. reizēm es domāju, ka pasaule ir tikai manī. ka es esmu tāda kā pasaules valdniece. jo pasaule mostas kopā ar mani. un kopā ar mani tā iet gulēt. ka visas manas zināšanas ir relatīvas. ka es zinu tikai nulle, komats, kaut kādus procentus no visuma. ka visums ir abstrakts jēdziens. tāpat kā amerika, austrālija un japāna. vārdu sakot, viss, kur es neesmu bijusi. vai arī kāds mani preparē un vada. un liek priekšā situācijas, sarakstītas grāmatas, zināšanu kopumu, kas man jāapgūst dzīves laikā. kāds dievs gan ir izdomājis tādu kārtību. konfekšpapīrus. krustojumus. krūtis. kakāšanu. kustību.
ja tic, ka man nav taisnība, tad paskatoties no mūžības viedokļa, es esmu maza, sīka blusa. mazs melns nekas. ja tā, tad es nespēju apjēgt, cik gan milzīga ir pasaule ar vēl vairākiem miljardiem tādu kā es. lielāka par jebko, ko esmu jebkad redzējusi. televīzijas torni. pēterburgu. latviju pa lidmašīnas logu. parīzes dievmātes katedrāli.
un tad es reizēm attopos, ka viņi manai pasaulei nav nemaz tik nenozīmīgi, ka tie lūriķi spēj iekļūt akvārijā. dažreiz tas kļūst tā, it kā es būtu ietīta tikai celofāna plēvītē. dažreiz viņi mani izritina pat no tās. bet es šogad atkal vācu ap sevi akvāriju. es pārliecinos, ka visas spraudziņas ir rūpīgi aizlipinātas, lai viņi nekur nevarētu iekļūt.
un kā ir tad, kad visas tavas rūpīgi vāktās patiesības sašķīst? tad tavs akvārijs ir bijis nebijis. tas viss ir kā trūmena šovs. viņi mani preparē pa ādas gabaliņam vien, pa nervu stīdziņai, pirkstu galiņam. viņi ir mana pasaule. es slēpjos no viņiem, bet es nevaru tik būtiski sašaurināt savu pasauli.
reizēm es neticu. ka citi var būt tikpat dzīvi kā es. ka citi arī spēj just un domāt. reizēm es domāju, ka pasaule ir tikai manī. ka es esmu tāda kā pasaules valdniece. jo pasaule mostas kopā ar mani. un kopā ar mani tā iet gulēt. ka visas manas zināšanas ir relatīvas. ka es zinu tikai nulle, komats, kaut kādus procentus no visuma. ka visums ir abstrakts jēdziens. tāpat kā amerika, austrālija un japāna. vārdu sakot, viss, kur es neesmu bijusi. vai arī kāds mani preparē un vada. un liek priekšā situācijas, sarakstītas grāmatas, zināšanu kopumu, kas man jāapgūst dzīves laikā. kāds dievs gan ir izdomājis tādu kārtību. konfekšpapīrus. krustojumus. krūtis. kakāšanu. kustību.
ja tic, ka man nav taisnība, tad paskatoties no mūžības viedokļa, es esmu maza, sīka blusa. mazs melns nekas. ja tā, tad es nespēju apjēgt, cik gan milzīga ir pasaule ar vēl vairākiem miljardiem tādu kā es. lielāka par jebko, ko esmu jebkad redzējusi. televīzijas torni. pēterburgu. latviju pa lidmašīnas logu. parīzes dievmātes katedrāli.