bailes
Jan. 29th, 2008 | 12:04 pm
bailes manās smadzenēs dzīvo. kā tāda maza indīte. un, kad es jau domāju, ka viņu vairs nav, tās izlien ārā sākumā mazas un tad aug augumā, kamēr man uznāk panika, es nospiežu bremzi un tad ir viss. varu sēdēt stūrītī un klusi raudāt par to, ka nespēju tikt tam pāri. kā tas nākas, ka no pilnīgi bezbailīgas es esmu pārvērtusies par trusi bailuli? kā tas nākas, ka agrāk man cilvēki bija pretīgi kā mazi tārpi, pilnīgi vienaldzīgi, bet tagad man no viņiem bail?
tā ir mana cīņa. pašai ar sevi. ar lāzerzobenu sakapāt bailes. man nepatīk rīti. jo, ja es no rīta pamostos ar bailēm, tad ir skaidrs, ka tās neatstās mani visu dienu.
es vakar vakariņoju ar saviem draugiem. tā nebija bijis sen. man ar viņiem nav nekā kopīga. kā var būt tā, ka četratā mēs spējam sarunāties ar tādu vieglu plūsmu, viss nāk un veļas no mums ārā, bet katrs atsevišķi ar otru sarunāties nespējam. vai varbūt nespēju es? viņa ir sadusmojusies uz viņu, jo viņš viņu neciena. stāsta, kā bārā pavest un pamest. man vienmēr licies, ka viņa ir stiprāka nekā es, bet viņa ir maza un melna. es tādu vīrieti neturētu sev blakus. kādu, kurš man liek justies kā vienreiz lietojamai precei. jo es esmu īpaša. bet viņa var. vilkt īsus svārkus viņam par godu, bīdīt nekautrus, perversus tekstus, uzplīties viņam, lai ņem līdzi braucienos. man liekas, ka patiesībā viņai ļoti sāp. ka viņas skatiens ir gluži vai izmisis, kad viņi ir kopā.
un tad vēl ir viņš. es viņu savā ziņā mīlu. varētu mīlēt. bet tiklīdz mēs paliekam divatā, mums nav par ko runāt. viss pārtrūkst. un es esmu gandrīz pārliecināta, ka tas notiek tāpēc, ka mēs nespējam savas maskas rādīt viens otram. es esmu kaila viņa priekšā, un viņš tāds pats ir manā priekšā. divi kaili, nožēlojami, atklāti cilvēki, kas apjēdzot savu kailumu un nožēlojamību, tomēr spītīgi turpina spēlēt. bet tas ir kā ar sliktu tēlojumu - tev derdzas to klausīties un skatīties. man šķiet, to saprot arī viņš. ja kādreiz mēs tomēr pārgulētu, es nespētu pārvarēt to rīta klusumu. tā būtu kā siena starp mums. sekss mūs nesatuvinātu, atšķirībā no citiem pāriem. tāpēc mēs turpināsim tādā pašā garā - divi brīvi, skaisti cilvēki, kas patiesībā zin viens otra lielāko noslēpumu. un tieši tas rada to milzīgo plaisu starp mums.
tā ir mana cīņa. pašai ar sevi. ar lāzerzobenu sakapāt bailes. man nepatīk rīti. jo, ja es no rīta pamostos ar bailēm, tad ir skaidrs, ka tās neatstās mani visu dienu.
es vakar vakariņoju ar saviem draugiem. tā nebija bijis sen. man ar viņiem nav nekā kopīga. kā var būt tā, ka četratā mēs spējam sarunāties ar tādu vieglu plūsmu, viss nāk un veļas no mums ārā, bet katrs atsevišķi ar otru sarunāties nespējam. vai varbūt nespēju es? viņa ir sadusmojusies uz viņu, jo viņš viņu neciena. stāsta, kā bārā pavest un pamest. man vienmēr licies, ka viņa ir stiprāka nekā es, bet viņa ir maza un melna. es tādu vīrieti neturētu sev blakus. kādu, kurš man liek justies kā vienreiz lietojamai precei. jo es esmu īpaša. bet viņa var. vilkt īsus svārkus viņam par godu, bīdīt nekautrus, perversus tekstus, uzplīties viņam, lai ņem līdzi braucienos. man liekas, ka patiesībā viņai ļoti sāp. ka viņas skatiens ir gluži vai izmisis, kad viņi ir kopā.
un tad vēl ir viņš. es viņu savā ziņā mīlu. varētu mīlēt. bet tiklīdz mēs paliekam divatā, mums nav par ko runāt. viss pārtrūkst. un es esmu gandrīz pārliecināta, ka tas notiek tāpēc, ka mēs nespējam savas maskas rādīt viens otram. es esmu kaila viņa priekšā, un viņš tāds pats ir manā priekšā. divi kaili, nožēlojami, atklāti cilvēki, kas apjēdzot savu kailumu un nožēlojamību, tomēr spītīgi turpina spēlēt. bet tas ir kā ar sliktu tēlojumu - tev derdzas to klausīties un skatīties. man šķiet, to saprot arī viņš. ja kādreiz mēs tomēr pārgulētu, es nespētu pārvarēt to rīta klusumu. tā būtu kā siena starp mums. sekss mūs nesatuvinātu, atšķirībā no citiem pāriem. tāpēc mēs turpināsim tādā pašā garā - divi brīvi, skaisti cilvēki, kas patiesībā zin viens otra lielāko noslēpumu. un tieši tas rada to milzīgo plaisu starp mums.