ludza - January 15th, 2008

dažreiz man liekas, ka es esmu veca, veca, veca. izdzīvojusi savu dzīvi pārdesmit gadus ar kādu cilvēku, kura katru ķermeņa daļiņu pārzinu labāk nekā savējo. pieradusi un nogurusi no dzīves.

nesaprotu, kā es varu rīt šokolādes konfektes un tuplas visu dienu nonstopā un joprojām izskatīties pēc skeleta. i'm total waste of food. āfrikā bērni badā mirst, a es patērēju tādus ēdiena daudzumus, no kā āfrikā paēstu vismaz 2-3 bērni. a efekta nekāda. total waste of food.

piemēram, šodien es esmu apēdusi - brokastu putra ar sviestu, banāns, daudz šokolādes konfektes, normālas pusdienas maķītī, daudz šokolādes konfektes, tupla, daudz šokolādes konfektes.

galvenais, ka patiesībā man šokolāde vispār riebjas. bet tas paceļ manu nenormāli zemo cukura līmeni un dod enerģiju domāt. vai varētu būt tā, ka es kalorijas sadedzinu daudz domājot? savādāk tam vienkārši nav izskaidrojuma. es tā ēdu jau vairāk kā nedēļu. a efekta nekāda. tikai total waste of food.

aaaa, bet kā es gribētu būt no tām, kuras nemitīgi ietur diētas un nevar atbrīvoties no savas riepas tik un tā. jo man ēst principā nepatīk. ja es nebūtu tik briesmīgi tieva, es labprāt regulāri ieturētu atslodzes dienas un tad neēstu vispār.

bet katram jau jānes tas savs krusts - negribēt to, kas ir viņam, bet gribēt to, kas citam.

es tiešām apsolos papūlēties iemīlēt savu ķermeni. nevar jau mūžīgi karot vienam ar otru. mans ķermenis un es, iespējams, var būt arī nedalāma vērtība. ja viņš apsolītu man tik daudz mani nepievilt, es viņam apsolītu rūpēties par viņu labāk. viņš savukārt domā otrādāk. un tā mēs karojam. it's all in my head. es zinu.

man patīk tā sajūta, ka birojā esmu palikusi viena. un varu iegrimt pilnīgu bezpriģelu lasīšanā un rakstīšanā, pilnīgi aizmirstot visu uz pasaules, pat viņa stulbo īsziņu, un tad attapties no pašas zirdziskajiem, histēriskajiem smiekliem, lai saprastu, ka patiesībā es pēc visiem standartiem esmu jucis cilvēciņš, mazliet nobīties, bet tad padoties kārdinājumam atkal iepeldēt nekurienē un tad tik aizvien tālāk un tālāk.

ak jā, par viņu. ja tu, lops tāds, iedomājies, ka esi baigais varonis, ka pēkšņi esi pamanījis mani uz ielas manā jocīgajā mašīnelē, tad es nemaz nezinu, kā nosaukt sevi, jo - vai tu zini, cik tādu sudrabainu mazdu kā tev ir rīgā? vai tu zini? jo es zinu - tādu ir daaaauuudddzz. vairāk nekā tu spēj iedomāties. un katru reizi, ieraugot tādu fucking sudrabainu mazdu, es iedomājos par tevi. un tagad iedomājies, cik daudz reižu vairāk es esmu iedomājusies par tevi, nekā tu par mani pēdējā pusgada laikā, ko? vēl aizvien jūties kā varonis? un, protams, ka es šorīt tevi redzēju. jo es pamanu VISAS sudrabainās mazdas. un tavu numuru es arī zinu no galvas.

un tātad, pēc lūles vilmas:
1) es tev piedodu, tu lopiskais cūka, par to, ka esi nodarījis man sāpes, un
2) es piedodu pati sev, ka esmu ļāvusi sāpēm ienākt manī.

jāiet izlikt savas dusmas sporta laukumā. to jesķ, klubā. ai, vai nav vienalga.