ludza - December 18th, 2007

es biju gatava iet gulēt jau 2os dienā. es biju gulējusi 8 stundas jau pa nakti. brīžiem man likās, ka es zūdu telpā un laikā. man reiba galva. un visu dienu slikta dūša. mana galva ar pūlēm pieslēdzās, lai uzrakstītu vienkāršu vēstuli. un kā es atvēru muti, man bija jāžāvājas, un es izvēlējos meetingā nepiedalīties. bet es vismaz nejutu to briesmīgo slikto burbuli. varētu teikt, ka es patiesībā nejutu neko.

tas viss no zālēm. man jau tā esot vismazākā deva. godīgi sakot, mani tas baida. es biju atstājusi zāles kā pēdējo. tad, kad visi striķi trūks. lai tad varētu ar maziem diedziņiem piesieties pie pasaules, kamēr es palieku stiprāka. tikai gadījumā, ja nekas cits nepalīdz. labi, var jau būt, ka iedarbība sāksies vēlāk. es cerēšu. citu variantu nav.

lai vienmēr būtu vasara.
lai būtu tāds vientuļo un nogurušo cilvēku jaunā gada sagaidīšanas pasākums, kur visi varētu ierasties un vienkārši klusēt, ja gribas.
lai es varētu iekūņoties ziemas miegā un pamosties maijā. es iekūņotos savā halātā pavisam noteikti.