dzē dē
Nov. 22nd, 2007 | 10:28 am
mana dzimšanas diena man šogad varētu izdarīt nelielu pakalpojumu un nebūt.
visi tie telefona zvani, kad es mulsuma pilna spēju atbildēt "paldies, paldies" un izlikties neprātā priecīga par to, ka palieku vecāka. piemēram, cipars "22" man vairs nepatīk. vispār es gribētu būt veca. bet 60-gadīga un tā uzreiz, jo 20.tie gadi man besī. un tad vēl tie, kas zvana reizi gadā (uz dzē dē), jautā kā iet. nekad nezinu, ko lai uz šo jautājumu atbildu. labi, es saku. labi. un tad nākamais - nu, tad tev ir kāds draugs parādījies? tajā brīdī es iedomājos, ka, iespiedusi plecā bisi, mērķēju uz to cilvēku un spiežu gaili.
un tad vēl svinēšana. es pēc savas būtības neesmu namamāte un man nepatīk būt uzmanības centrā. pagāšgad pēc vairākiem lūgumiem es saaicināju draugus uz savu lauku pirti. tā bija katastrofa. tas bija kā toreiz bērnībā, kad to vienīgo reizi uzaicināju divas draudzenes un vakars beidzās ar to, ka viņas sēdēja un spēlēja tankus pleisteišenā, bet es savas pastētmaizes ar marinētu gurķi varēju ēst pati. jo sirsniņā jau gribas, lai tu tomēr būtu kaut kas īpašs tajā dienā. ja tā ir vienkārši pasēdēšana, kurā nevienam īsti nav ko darīt, tad nafig vispār.
un tad vēl sveikšana darbā. neciešu. cilvēki, kurus tu vispār nepazīsti un kuri nepazīst tevi, uzdāvina milzīgu dāvanu, kas tev patiesībā riebjas, bet tev ir jāizliekas, ka aiz priekiem nezini, kur likties. kā tās divas milzīgās enciklopēdijas - nu kur viņi izrāva, ka man TIK ĻOTI patīk māksla?? tās grāmatas kopā svēra 12 (!) kg.
un šogad, kad es tūlīt, tūlīt eju projām no darba - lūdzu, lūdzu, lūdzu, kaut viņi nepiefiksētu, ka man ir tā riebīgā diena. vai arī, kad viņi nāk mani sveikt, es varētu pateikt - nē, nē, jūs sajaucāt, man vēl tikai pēc mēneša! un tad jau es būtu prom.
visi tie telefona zvani, kad es mulsuma pilna spēju atbildēt "paldies, paldies" un izlikties neprātā priecīga par to, ka palieku vecāka. piemēram, cipars "22" man vairs nepatīk. vispār es gribētu būt veca. bet 60-gadīga un tā uzreiz, jo 20.tie gadi man besī. un tad vēl tie, kas zvana reizi gadā (uz dzē dē), jautā kā iet. nekad nezinu, ko lai uz šo jautājumu atbildu. labi, es saku. labi. un tad nākamais - nu, tad tev ir kāds draugs parādījies? tajā brīdī es iedomājos, ka, iespiedusi plecā bisi, mērķēju uz to cilvēku un spiežu gaili.
un tad vēl svinēšana. es pēc savas būtības neesmu namamāte un man nepatīk būt uzmanības centrā. pagāšgad pēc vairākiem lūgumiem es saaicināju draugus uz savu lauku pirti. tā bija katastrofa. tas bija kā toreiz bērnībā, kad to vienīgo reizi uzaicināju divas draudzenes un vakars beidzās ar to, ka viņas sēdēja un spēlēja tankus pleisteišenā, bet es savas pastētmaizes ar marinētu gurķi varēju ēst pati. jo sirsniņā jau gribas, lai tu tomēr būtu kaut kas īpašs tajā dienā. ja tā ir vienkārši pasēdēšana, kurā nevienam īsti nav ko darīt, tad nafig vispār.
un tad vēl sveikšana darbā. neciešu. cilvēki, kurus tu vispār nepazīsti un kuri nepazīst tevi, uzdāvina milzīgu dāvanu, kas tev patiesībā riebjas, bet tev ir jāizliekas, ka aiz priekiem nezini, kur likties. kā tās divas milzīgās enciklopēdijas - nu kur viņi izrāva, ka man TIK ĻOTI patīk māksla?? tās grāmatas kopā svēra 12 (!) kg.
un šogad, kad es tūlīt, tūlīt eju projām no darba - lūdzu, lūdzu, lūdzu, kaut viņi nepiefiksētu, ka man ir tā riebīgā diena. vai arī, kad viņi nāk mani sveikt, es varētu pateikt - nē, nē, jūs sajaucāt, man vēl tikai pēc mēneša! un tad jau es būtu prom.