ludza - November 12th, 2007

baidījos no tā brīža divus mēnešus. un viss, ko viņš man pateica, bija "mums vajag satikties" - tā sazvērnieciski klusi, velkot draudzeni aiz rokas. un, kad es teicu - "ejam, es esmu gatava runāt tagad", viņš tikai nogrozīja galvu, norādot uz to meiteni.

ko viņš fucking iedomājas?? ka var nelikties ne zinis par mani pusgadu un stāstīt, ka nepārtraukti par mani domā un grib satikties?? ka es esmu īpaša un vēl nezkāda un tad nočukstēt tādu tekstu, it kā es būtu slēpjama, it kā es būtu kaut kāda viņa piegulētāja, par ko draudzene nedrīkst zināt?? visi tie skumjie smaidi, suņa acis, kad viņš mani ierauga - un man, muļķei tādai, tiešām kaut kur iepukstas ātrāk sirds, to redzot un liekas, ka jā, bija mums kaut kas tāds īpašs. vot, kā var tā mācēt melot, nekad nesapratīšu. ka es, ciniskā es, noticu katru reizi, kad viņš manī paskatās ar to vainīgo pussmaidu.

savukārt, ja viņš nemelo, tad viņš vienkārši ir ārprātīgi vājš vīrietis.

jebkurā gadījumā - it's over. time to move on. man beidzot vajag draugu. jā, varbūt man ir nepareizie motīvi. nu un? man beidzot ir jātiek ārā no šitā.

salauzta sajūta šodien. sāp galva. nāk miegs. lauž kaulus. vienīgais, kas man patika šajā darbā, bija burvīgais rajons. te ir viss. 5 min rādiusā n-tās pusdienošanas vietas, n-tie cilvēki, ar kuriem iet pusdienās, kurpju veikals, grāmatnīca, pat vairākas, tramvajs. foršais lāčplēša ielas kalniņš starp tērbatas un brīvības. stabu ielas smēķētājiem draudzīgā kafejnīca "pie mammas". pievelk tas bruģis un tramvaja sliedes. kaut kā omulīgi.