ludza - November 6th, 2007

es tomēr uzskatu, ka ne jau pavasaris ir gadalaiks, kad iemīlēties. rudens. viennozīmīgi rudens. kad auksti. salst kājas. kad tumšs. kad viss kļūst pamatīgs. lai var mīlēties ar zeķēm kājās. un ne jau pavasaris ir sākums. ne jau no pavasara sākas riņķis. no rudens. jo tieši rudenī es atgriežos nopietna. gatava darbam pēc karstās vasaras. gatava atkal iesūnoties, skumt, salt, pārsalt, krist depresijā. tad kaut kā izvelkam ziemu. pavasarī sakapājam pēdējās spēka paliekas, lai noslēgtu sezonu. un tad nāk vasara. labās beigas. kad rekreēties. vasara ir restarts.

bet par iemīlēšanos. es esmu muļķe. es zinu. pavasarī es visus savus vīriešus atraidu. jo man uz vasaras restarta periodu nevienu nevajag. varu restartēties pati. ar sauli. es esmu ar saules baterijām. un rudenī varu skumt. jo visi mani atraidītie vīrieši viens pēc otra iemīlas. ne manī. ir tāds konkrēts laiks, kad vīrietis ir gatavs skriet man pakaļ. šķiet, kādi 6 mēneši. un tad viss. viņi pēkšņi atrod savu mīlestību. ne jau tādu vienai naktij. ar ko kopā būt gadiem. es visiem vīriešiem esmu pēdējā meitene. pēdējā pirms tās īstās.

rudenī varu kost pati sev pirkstos. līdz pavasarim. kad cikls sāksies no gala. un beigsies tieši tāpat - rudenī. šīrudens bilance: mīnus trīs vīrieši. vai nav jauki? nevis kožu pirkstos, bet graužu savas rokas. bet, ja atkal būtu pavasaris, ja atkal es būtu viņu mūza, viņu īstā un vienīgā, darītu tieši tāpat. es sevi zinu. muļķe. gatavā muļķe. nelabojama. incorrectable.

tātad es esmu nolēmusi uzbaroties. kaulu kambaris, cik es sevi vispār atceros. kad pirms diviem gadiem ēdu kā cūka un anna nepārtraukti besījās, ka es varu pusdienās norīt karbonādi un tad pēc 2 h ēst čīzburgeru un nepalikt smagāka ne par gramu, es tomēr pamanījos iegūt ja ne normālas, tad vismaz veselīgas ķermeņa formas. savu zvirbuļa svaru nemaz neteikšu. tā man ir trauma no bērnības.

bet man vienkārši negribas ēst. es būtu laimīga, ja cilvēkiem nebūtu jāēd. tas ir cūciski un jēgas nekādas - tāpat to visu izkakā. manī nepaliek ne grama tauku. ja nu vienīgi es tiešām ēdu kā cūka. un tā es varu ēst tikai tad, kad esmu laimīga. tad ir apetīte. un tā pusgadā pieņemties svarā par 3 kg, vairāk nē. a savādāk - kā jau meitene. zupiņa un salāti pusdienās. i vsjo. tā man gribētos. bet nu parasti es paņemu vēl kādu kāpostu tīteni vai vistas akniņu, jo savādāk maniem pusdienbiedriem, visiem bez izņēmuma, ir tā "a tu vispār ēd??" tendence. resnām meitenēm to nekad nesaka. za to tā manām draudzenēm ir topa teiciens - atkal tu gribi ēst???

tātad. pirmkārt, tas ir baigi negodīgi, ka citas, redz, mokās, ēd pusdienās salātus vai neēd vispār, un ņemas svarā kā trakas. un tad esmu es, kas ar varu sev spiež iekšā karbonādes, a smagāka nepaliek ne par kapeiku. bļin, zinot, cik daudziem cilvēkiem pasaulē nav ko ēst, es vispār esmu total waste of food.

karoč, šodien pusdienās ēdu treknus pelmeņus un tagad štopēju končas un šokolādi. lieki teikt, ka man absolūti negribas. a škrobe - pieliktu man kādus 10 kg un būtu tik smuka meitene!!!

un resnām meitenēm nekad feisā neviens nebāž "tu esi resna govs"... a vot, ja man katru reizi dotu latu, kad kāds izbolītām acīm ar šausmām veras manī pēc mēteļa novilkšanas un izdveš "mans dievs, cik tu esi tieva", tad es tagad mierīgi varētu atļauties to dīvānu, ko pērku jau 3 gadus.