ludza - October 25th, 2007

es gribu bērniņu. es gribu viņu savu egoistisko iemeslu dēļ, un es par to nekaunos. es gribu kādu, ko mīlēt, ar ko ucināties un runāties, un priecāties, ka šodien viņš ir atklājis savas rokas, pilināt degunā pilienus pret iesnām, iet pastaigāties pa parku. es nafig negribu vīrieti. bet es gribu bērnu. neizprotams process - kā no tādas dzīvnieciskas darbības kā sekss, kas savā būtībā tomēr ir brutāla, var rasties tāds mazs, nevarīgs, aboslūti tīrs kunkulis kā bērns? bet cilvēki jau nav tikuši īsti tālāk par dzīvniekiem, lai kā viņi uzskatītu sevi par augstāku rasi. kā viņi rāpjas iekšā 6. tramvaja galapunktā 9os no rīta. tikai pasakiet, ka tas nav dzīvnieciski.

varbūt man arī padarīt savu dzīvokli mājīgāku, kā viņš teica? varbūt man sagludināt palagus un frotē dvieļus? varbūt notīrīt putekļus no palodzēm, ieskrūvēt lampiņas, uzvārīt zupu? bet ko es te mānu. mājīgs tas viss kļūst tikai tad, kad to dari, ja ir, kam to redzēt.

šodien darbā biju 11os. pusdienās gāju 1.5h. projām taisos iet pēc pusstundas. šajā darbā tā nav gluži mana parastā darba diena. ja padomā, ka mana iepriekšējā darba režīms šāds bija katru dienu, tad es tagad nespēju iebraukt, nafig es izdomāju, ka man jāmaina darbs???