ludza - October 22nd, 2007

es esmu profesionāla cīkstone. kas reti kad uzvar. pilnīgs nogurums. vajag tikai, lai pozitīvās izjūtas kaut nedaudz pārspētu negatīvās. es atšuvu arī viņu. šorīt mamma man līdzi sataisīja siermaizes, un es ļoti, ļoti vēlējos, kaut atkal varētu būt viņu mazā meitiņa, kura tikai brauc uz skolu, kurai nav jāsitas pa dzīvi kā nenormālai. kaut kāds posms manā attīstībā ir izlaists. es nezinu, kur es pazaudējos. man liekas, ka pavasarī es toreiz nomiru, un viss šis, kas sekojis pēc tam, ir bijusi kā miso zupa - pretīga un pliekana, a ēst ta gribas. man liekas, to teica vonnegūts, ka tik briesmīgi daudz cilvēkus dievs ir apveltījis ar nožēlojamu, bezvērtīgu dzīvi, bet tajā pašā laikā viņiem visiem ir arī nežēlīga dzīvotgriba. tas varētu būt par mani, jā.

es atkal netieku no tā ārā. nu, kāpēc, kāpēc, visam sliktajam ir jānotiek pilnīgi vienlaicīgi. kāpēc es nevaru dabūt pa porcijai sliktā un tad virsū kaut ko drusku labu? lūdzu?