ludza - October 9th, 2007

maz cilvēkam vajag, lai būtu laimīgs. it sevišķi tādam kā es. tikai karsta vanna un vakariņas. un viņiem, laimīgajiem cilvēkiem, tā ir ikdiena. man tas nozīmētu laimīgu katru dienu.

pārāk daudz laimīgo cilvēku apkārt. tādu, kuri ēd vakariņas restorānos, brauc uz Brazīliju, dzemdē bērnus, iet uz teātri, risina saviesīgas sarunas, runā par mirkļa izbaudīšanu. viņiem ir pat sava laimes smarža. laimīgi cilvēki smaržo savādāk nekā es.

varbūt, ja man pieslēgtu apkuri, es uz brīdi kļūtu par laimīgo cilvēku. bet diemžēl viss ir relatīvs.

es nezinu, vai es gribu vīrieti, bet es noteikti ļoti gribu bērnu.

man škiet, ka es lēnām dilstu. man pazūd man raksturīgās iezīmes. tādas, kā, piemēram, laura, kura skaļi smejas, vai elīna, kura var pacelt vienu uzaci, vai kārlis, kurš darbā dzied.

un cilvēki joprojām nekautrējas man atgādināt - nu, un kad tad tu? tad es viņiem stāstu anekdoti par to, ka es tantēm tādu pašu jautājumu varētu pajautāt kārtējās bērēs. ja nopietni, tad es zinu, ka man vajadzētu beidzot piekrist ar kādu satikties, bet man tik drausmīgi riebjas pirmie randiņi, ka es nespēju sevi piespiest. sēdi stulbās vakariņās un abi nezina, kur acis likt, cik samulsuši. un ja tu atļaujies iesmieties par to situāciju, tas otrs nesaprot. lūk, kāpēc es balsoju par pirmajiem randiņiem kino. vismaz nav jārunā, ja nav par ko runāt. un nav jāatstāj labs iespaids. un pat ja uzreiz varētu sākt attiecības ar kādu nākamo fāzi, es nevarētu arī to. tik un tā.

un es varētu vienkārši nošaut savas draudzenes par to, kā viņas mēģina tēlot savedējas, stāstot, ka nu šitais man toč patikšot. lieciet mani mierā, neviens no jums jau ļoti sen vairs patiesībā nezin, kāds man toč patiktu. jo es patiesībā arī vairs sen neesmu tā pati, kas agrāk.

za to man ir radusies lieliska ideja. apbraukt apkārt pasaulei. vienai pašai. jāāāā:)))))

izēdu veselu paciņa jogurta katjes-jes-jes-jes!! fuj, sūdīgi palika, cik pretīgas.