tas nekas ka tikai maneejaa,
taapeec tas nav jaaredz nevienam,
arii ne tev,
jo tu paardevi dinamiitu,
es buushu varone un izdziivoshu,
viena pati.
bez tevis,
mana pasaule buus drohiibaa.
un arii es,
kaapeec es tevi ielaidu savaa pasaulee?
tagad tur var iekljuut tikai samaksaajot,
un tikai daargi.
kas es tev biju?
naiva meiteniite?
bet vai zini, kas esmu tagad?
asinskaara slepkava
ar dunci asu kaa meele,
kas tavas asinis grib
kaa putns uudeni peec mokosha lidojuma.
man pienaakas asinis,
jo es esmu aizlidojusi,
taalu no tevis.
atsuuti asinis pa pastu.
es esmu pelniijusi taas
kaa luudzeejs paliidziibu.
man saap
ne jau galva, veders vai auss.
man saap viss iekshaa.
es juutos izvarota.
es atklaajos par daudz .
es negribu sevi nodot,
es vairs tev neatklaashos,
tev buus akmenscieta otraa puse,
gluzji taada pati kaa tu,
akmen.
es biju tik prieciiga,
es apzinaati nelietoju vaardu laimiiga,
jo taa buutu paaraak liela atklaatiiba,
bet pieveersiet uzmaniibu pagaatnei
un darbiibas vaardiem pagaatnee.
nebija nemaz tik slikti,
man pat patika,
tikai diemzjeel,
bet varbuut taa vajadzeeja,
es neuzticeejos tev.
ak dievs es izklausos kaa jukusi sieva,
kas viiru neuzticiibaa piekjert grib.
bet ja nu viirs domaa gluzji taapat?