| 3:44p |
cilvēki.
Patiesībā ļoti grūti dzīvot ar apziņu, ka nevienam taču tāpat nerūp, visiem viss vienalga, jo tā kopumā skatoties mēs jau esam katrs pats par sevi.
Ar sevi jau ir labi, forši un vientulība ir vajadzīga.
Ilgi bija tā, ka paturēt, nepateikt, neuzkraut citam to smagumu. Es visu varu pati.
bet.bet..
Ir jau tā, ka aitas ganās baros un ērgļi lido vieni. Bet.
Kur redzēts, kad cilvēks gāž kalnus viens pats? Vienmēr ir labā roka, kreisā pašam un vēl stipra aizmugure. Draugi. Cilvēki. Biedri.Sauc kā gribi.
dzīvot cilvēks viens var [nemaz neapšaubu], tikai cik ilgi? Tās vientulības krājas un zūd ticība. Uzticēšanās.
Es runāju par tiem, kas blakus, tuvāki par, čau, kā iet? - normāli.
Un viss šis tikai tāpēc, ka pietika drosmes aizsūtīt un pajautāt - kas tā par rozā mākoņu burvību, praksējies?
Nē. Strādājot. Stabili 5 gadus neesam tikušās, kur nu vēl sakarīgi runājušas. Vienkārši zinām viena otru.
*nāc ciemos, parādīšu, parunāsim* Es runāju tieši par šādu vienkāršību, cilvēcību un vieglumu. Nevajag apvainoties uz cilvēkiem. Vienkārši esi un esi jauks. |