| 12:42a |
4/5
Tā nu pagāja 4 dienas ar sevi.
Kaut kas pakrūtē knibinās un saka, šis tikai uz brīdi. Nesasteidz.
Es gribu paturēt to sajūtu, ka vienmēr var būt citādi un mēs katrs esam noteicēji paši sev. Katrs nosakam to kāds būs liktenis, nu labi, šis vārds par skaļu, bet kāds būs tas ceļš, kurš tiks izvēlēts.
Es nespētu būt ilgāk viena. Lai cik ļoti es to gribēju, es nespētu.
Šobrīd man rokās ir tik daudz kas. Es gribu skriet. Es gribu spēlēt. Es gribu iesākt stāstu par sevi un iesākt būvēt savu kaismi.
Rokas tāpat kā sirsniņa, pilna līdz ar malām. |
| 10:34a |
Savējie
Vispār forša apziņa.
Nekad nebiju domāju, kā gribēšu pirkt latviešu literatūru vai mūzikas albumus..
Kaut kā man bija izveidojies priekšstats, ka nav vērts, man tāpat nepatiks tik ļoti. Tas no literatūras, jo skolā no latviešiem deva lasīt klasiku, protams, bet tā klasika jau katram cita. Mazā atturēšanās.
Bet tagad, tik daudz skaistu vārdu un melodiju, gribas visas! Izzināt un atšķetināt.
Bet varbūt tagad šis atnāca, jo esot prom, sajutu, cik ļoti latvieši var! Nu pat nav nozīmes vai latvieši, cilvēki apkārt. Vienkārši cilvēki, kas pieķeras, apsēžas un dara to, ko vajag darīt - stāsta savu stāstu. Un tad kad apkārt virmo tā pacilātība par notiekošo, gribas atbalstīt, izpaudīt un teikt - ou, šis ir ļoti labs! |