Viņa Čukst [entries|archive|friends|userinfo]
Viņa Čukst

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Ticības enerģija noteikti nesīs augļus, tikai nešaubies. [Sep. 25th, 2016|10:27 am]
''Sievišķais sākums ir tas, kas saista neredzamo ar redzamo - lai neredzamais kļūtu redzams. Vīrišķais sākums ir rīcības enerģija un ir vienlīdz vajadzīga kā vīriešiem tā sievietēm. Vīriešiem tā raksturīgāka biežāk. Taču redzam arī sievietes, kas ir ļoti vīrišķīgas, labā nozīmē - lemt un rīkoties spējīgas, konstruktīvas. Un tas nemazina viņu sievišķību. Mūsdienās tik ļoti vajadzīgi rīcībspējīgi cilvēki, līdz ar to nav atšķirības, kāds ir viņu dzimums. Priecāsimies par katru, kas ir spējīgs rīkoties! Vīrišķības izpratne laika gaitā tikusi traumēta, un tam ir savi iemesli - pamatā pārpratums, ko ar vīrišķību saprotam. Tā noteikti nav spēja karot un konkurēt, tā ir spēja darīt un sadarboties. Sievietes rīcībspēja negrauj viņas sievišķību, drīzāk otrādi palīdz tai plaukt!''
linkpost comment

Domā ar sirdi [Sep. 24th, 2016|10:00 am]
Kamdēļ Tavs prāts ir tik nemierīgs? Kamdēļ tas satraucas un nedod Tev iespēju mierīgi elpot? Kamdēļ atkal un atkal kāmīši Tavā galvā uz apli skrien?
Iecentrēties ieelpas izelpas ritmā, vērsties pie kodola, kur allaž ir klusums un miers. Ja kaut kam būs jānotiek, tas notiks - nav starpības šodien, vai rīt.
Bet Tev vēl ir daudz jāmācas, Tavs asmenis vēl jaasina, jāiemācas ilgstoši domāt ar sirdi - tas stāvoklis ir reibinošs, tas stāvoklis ir ārkārtīgi spēcīgs - laiktelpa paplašinās, koki sāk čukstēt un saukt pie sevis, Tu izšķīsti un Tevi ved pats Dievs pie rokas - mežā. Tu redzi ceļu, Tu atrodi takas un stumbrus, kas savijušies kopā, maģiskas putnu spalvas, ko ar sevi paturēt vēl nevari. Tas ir tikai pats sākums. Tu zini, ka Tevi vēro, Tu vēl neredzi - kas. Tev vēl ir bail. Vai Tu spētu izturēt nakti mežā viena? Šobrīd vēl ne, šobrīd Tavs prāts Tevi saraustītu gabalos. Tev vēl ir bail no sava patiesā spēka, Tu nejūties droša, Tu neesi gatava pilnībā pazust un tapt, par to, kas Tevī ir ierakstīts. Viss būs, nav nozīmes kad, elpo mierā savā tempā un baudi to, kas tobrīd ir Tev dots. Tausties, meklē jaunus ceļus, mācies sajust sevi vēl smalkāk, vēl niansētāk izprast enerģijas vibrāciju izmaiņas sevī un telpā. Viss būs - viss ir.
linkpost comment

[Sep. 22nd, 2016|09:14 am]
[music |Matoma & Becky Hill - False Alarm ]

Vai zini - Tu nevari gaidīt, kad kāds cits - Tev svarīgus lēmumus pieņems Tavā vietā. Ja Tu kaut ko gribi- ej uz to. Un nesāc meklēt attaisnojumus, kamdēļ to nedarīt, uzskaitīt galvā visus piectūkstoš variantus, kas un kā varētu noiet greizi. Tu redzi bildītes savā galvā? Apsveicu, Tu esi atradusi vēl vienu atbilstošu simptomu tam, ka Tev ir aspergera sindroms. Un? Līdz šim esi gana labi apguvusi sociālās uzvedības normas - kopējusi citu uzvedību, žestus, izteikumus. Tu visu savu apzināto dzīvi esi gribējusi būt normāla, kā visi citi, un tagad Tev ir lieliska iespēja tādai būt - vienkārši sakopo spēkus, un uzsit pāris zīmju kombināciju, un nospied taustiņu - enter. Kas ļaunākais var notikt? Kas? Viņš domās, ka Tu esi traka - apsveicu, viņš tāpat tā domā, un zini, viņu pašu nevarētu nosaukt par gluži pieskaitāmu.. tā kā palielam, Tev nav ko zaudēt. Bet ko Tu vari iegūt..? Tas jau ir cits jautājums, plašāk izvēršams un apspriežams. Tu vari iegūt, labu draugu, kas sapratīs, un kuru sapratīsi Tu pati - dziļūdeņu līmeņos. Jā es zinu, jau reiz Tu viņam rakstīji, pirms gada, bet Tu taču saproti, ka daudz ir mainījies kopš tā.. ļoti daudz.
Un galu galā, ja viņš atkal neatbildēs - Tu zini, ka vari būt uzticīga pati sev, saviem lēmumiem un mērķiem, protams kaut kādā mērā saprātīgāk būtu viņam pazvanīt, bet Tu taču nevarētu izskaidrot kamdēļ Tev ir viņa numurs.. Un lai uzturētu intensīvu sarunu - Tev vajag redzēt cilvēku, lai Tu izprastu viņa emocijas uz to brīdi- balss, ar balsi var melot un spēlēties, bet, lai iemācītu ķermeni melot.. tas nav tik vienkārši. Tevi biedē visa sarežģītā situācija tai piejūras galā, saprotu.. bet kā reiz teica kāds - ja Tu gribi veidot attiecības ar nākotni, Tu nevari turpināt pisties ar pagātni.. tā kā, lai atmirst vecais, un jaunais spēcīgais pa virsu zeļ.
Un galu galā šādi ir bijis iepriekš, tik daudz. Ak apsēstības, jā vēl viens punkts, kas sakrīt ar autisma spektra vieglāko galu, kopš mazotnes Tu glābies romantikā, izsapņoji un fantazēji, tā Tu mēģināji saglabāt veselo saprātu pasaulē, kuru Tu neizprati. Cik reizes esi bijusi šādi apsēsta..? Vai esi skaitījusi - cik? Un visi tie, kas tā arī nekad neuzzināja, un tie, kam pateici daļa no kuriem kļuva par Taviem draugiem, un tie, kas nereaģēja nekā, par tiem taču šobrīd ir pavisam vienalga. Tā vai citādi viņš būs starp vieniem, vai otriem un pēc gada šim visam vairs nebūs nozīmes - jebkurā gadījumā.
Ak Tu bīsties, no tā ja nu viņš tomēr Tev atbild, un Jūs tomēr dodaties malkot kafiju vietā, kur rudens izpauž sevi vispatīkamāk, no kā Tu tieši baidies? No kā? No sava mulsuma, ak dārgā - Tu zini, kas palīdz Tev vislabāk pret mulsumu kontrolētā devās - vīns, varbūt tamdēļ cilvēki tādi kā Tu to lietu gadu tūkstošiem, lai spētu izpaust uz āru, to kas guļ iekšpusē nespēdams izrauties. Tu nemulstu, tā vietā Tu varētu brīvība smieties un saprast, kas īsti Tevi viņā tik ļoti saista, Jūs varētu apspriest visu, kas jūs neredzamām stīgām savelk..
Tamdēļ dārgā, ieskaties pulkstenī - saproti, ka jau oktobris drīz, ievelc elpu un raksti viņam, pavisam viegli, pavisam bezrūpīgi, viņš nevar nobīties, viņš visu jau zin. Tev izdosies.
Iekšas ugunīs kaist, galvā vecrozā vatē top - ieelpa izelpa - aiziet.
link1 comment|post comment

Pasaule apaug ap Tavu centru [Sep. 18th, 2016|02:50 pm]
Vienīgi tad, kad esi apmierinājis savas pamatvajadzības un noteicis savas robežas un kopis un mīlējis sevi, tikai tad Tu spēj kvalitatīvi kalpot un palīdzēt citiem. Ir jānošķir narcistisks egoisms, no pašmīlēšanas. Tikai tas kas mīl sevi ir spējīgs mīlēt citu, tikai tas, kas ciena sevi, spēs cienīt citu, un tikai tas, kas apzinās savu kodolu, spēs priekā šo pasauli vērst. Bez pašmīlestības nav iespējama kopmīlestība, bez sevis iecentrēšanās nav iespējams, savienoties ilgstoši ar cita centru. Nav cita ceļa. Ja bēgsi altruismā dedzinot sevi, tad agri vai vēlu, Tu sārtās liesmās pats svilsi. Sākumā Tu, tikai tad - ap. Sākumā uzvelc skābekļa masku sev, tikai tad palīdzi otram.
Mācos šo mākslu - uztaustīt, mācos izprast, kas aug no mana ciklona centra un kas tiecas no sveša. Pakāpeniski, reiz neizprotamā haosa vietā - top struktūra, aizvien zināmāka. Ar katru dienu, mazliet labāk orientējos savā iekšējās pasaules labirintā. Tur stāvs virs stāva, līmenis caurvij līmeni. Vizuāli tulkojot, tas varētu līdzināties sirreālai gleznai - ar pasteļzilām debesīm, kas niansētās toņu gradācijās pāriet uz spilgti rozā. Pasteļtonņi ir neizprastais, noslēptais, sāpīgais. Rozā - ir sadzijušais, mierpilnais un mīlpilnais. Un tur arī trepju virknes savijušās, tēli smaidot un daži vēl atņirgtiem zobiem glūnot, un bieži pavīd sirms pakausis, turot kreiso roku izstieptu, no plaukstas berot smiltis pa vējam - laiks iet, miers aug, ieelpas izelpas - skaitot.
Es noklīstu labirintā, maldos dienām, līdz uzeju jaunu izeju uz savu kodolu, jaunu taku, jaunu trepjtelpu, iepriekšnezināmu vietu - manī, un līdz ar to, vēl viena šķautne iepazīta un saprasta. Atkal un atkal, es atgriežos labirintā - citā stāvā, citā līmenī un top jauna laiktelpa manī. Atkal un atkal, milimetru pa milimetram es atrodu sevi. Tur kur neesmu pabijusi - tas neeksistē, kas neeksistē manī - neeksitē - ārpasaulē, tikai caur iekšēju pašisziņu es spēju izprast procesus ārpusē. No centra uz āru. Iepazītā telpa izplešas, gaisma apņem un tā bezgalīgās cilpās, atkal un atkal, jauna telpa, jauns laiks, jauni likumi - dvēsele atdzims atkal un atkal, Dievs iepazīst katru savu stūrīti, katru milijardo sevis iespējamības variantu.
Dzidras acis, pilnas sirdis un klusums, kurā dzimst - nebijušais. Dienas krājas- pilnās saujās, nebijušu sajūtu.
linkpost comment

Devītā mēneša devītā datuma vienpadsmitos vienpadsmit minūtēs [Sep. 9th, 2016|11:11 am]
Robežšķautnes.
Reiz, es ārkārtīgi centos, lai visi ap mani izjustu maksimālu komfortu, bez lieka vārda, bez liekas emocijas, bez lieka viedokļa - tikai lai mierā būtu, galu galā rūpējoties par citu mieru - manis pašas miers palika pagultē, vāļājās tur vairākus gadus, aizmirsts un putekļu ievīts. Tad nu pienāca tas brīdis, kad tas ārā jāceļ bij. Paņēmu to plaukstās, rūpīgi apskatīju un secināju - nja, neizskaties vecīt Tu diez ko labi, likšu ka es Tevi atpakaļ, ārā jau mest nevar, ja nu tomēr tas princis baltajā kumeļā uzrodas un pūrā, kas būs jāņem līdz, vismaz būs man miers līdzi, noplucis, bet savs.
Tā nu tas tur vēl pāris gadus pabija, princis nejāja, un nebij iemesla- pagultē līst, miers apauga ar jaunām drazu kārtām, un kad to uzdūšojos atkal ārā celt, pareizāk būtu teikt, kad dzīve piespieda - bij jāberž nost tie slāņu slāņi, nebij viegli, vēl joprojām atrodas pa kādai šmucei, bet jāsecina ir, ka tas nabags, kas nevērībā dekādes atstāts bij, izrādījās svarīgākais, kas man ir un var būt, tikai tam ir nozīme, lai dzīve īstenā priekā plauktu - iekšējs miers, klusums, kas ļauj vērot un visu garām savam kodolam laist. Kopt to mieru un katru dienu nopulēt, ir par ieradumu jākļūst, savādāk funkcionēt kvalitatīvi - šai pasaulē man nesanāks.
*skaņa, kas rodas pulējot stikla virsmu.
linkpost comment

Es esmu debesis [Sep. 2nd, 2016|01:00 pm]
Es esmu bezgalīgas debesis, reizēm ir dienas mākoņu pilnas, un dienas bez. Ir dienas, kad neredzu sevi un dienas, kad esmu skaidra mūžība. Mākoņi, kas nāk un iet, ir šīs pasaules notikumi, kuriem nav vērts pieķerties un asociēt ar tiem sevi. Viss nāk un iet, viss aizplūst. Nāk jaunas dienas, jauni saullēkti un es palieku es,vēroju mākoņus slīdam garām, reizēm tie paliek šeit ilgāk, lai es saprastu, kas jāsaprot. Viss aizplūst, aizplūst sāpes, aizplūst bēdas un paliek tikai dziļa, caurvijoša mīlestība. Es esmu debesis, Tu esi debesis, mēs visi esam debesis, kas reizēm asociē sevi ar mākoņiem.
Dod Dievs, klātbūtnē būt un ikdienas mācīties, to, kas jāmācas šeit ir.
linkpost comment

Vasara nograuž sev astīti jeb migla pamazām izklīst [Aug. 31st, 2016|10:04 pm]
Ir daļa cilvēku, kas nekad neizpratīs, to, kā ir sevi nemīlēt, un liela daļa, kas ar to asociēs sevi, es piederēju pie otrajiem. Tagad es mācos, kā būt starp -pirmajiem. Šeit es piezīmēšu, to, kam esmu gājusi cauri, kā esmu atstājusi grutāko daļu (cerams) aiz muguras, kas man palīdzējis, un turpina palīdzēt. Šīs ir Dievietes piezīmes - Dievietes pilntapšanas procesā.

Pirmais ieraksts - Pirmssākums.

Jau bērnībā mani bieži vecāki dēvēja, par pārlieku jūtīgu, pārāk analizējošu - būtni, es nespēju apmierināt mātes ekspektācijas pēc būšanas kā visi citi bērni, es jutu un redzēju vairāk, un tas man neļāva darīt tā kā dara citi, bet ar laiku es iemanījos, neņemt savas nojautas vērā, nestāstīt par to kā redzu pasauli un jūtu, manis pašas pasaules uztvere pamazām atrofējās, un es mācījos pielāgoties - tam kā vajag, kā ir pareizi un ir pieņemts. Māte reizēm bija apmierināta, bet biežāk gan pārmetumu pilna pret manu būtību un fiziskajām izpausmēm, pret to kā turu nazi, pret to kā domāju, pret to kā elpoju..
Skolā man vienmēr bija problēmas, un tos gadus atceros pa lielam ar nepatiku, mazākajās klases audzinātājas mēdza aurot tieši uz mani, par ko -vairs neatminos, bet to visu toreiz neņēmu pārāk pie sirds, jo klasē draugi bija visi, un pagalmā vesela čupa ar atbalsta grupa, sekmīgi izlīdzināja skolas solā piedzīvoto, un augošo agresiju ģimenē.
Viss mainījās ar sākumskolas pabeigšanu un iestāšanos ģimnāzijā, kad manas mazās 'dīvainības' ko bijušie klasesbiedri un pagalma biedri uztvēra ar humoru un daļu no manas harizmatiskās un radošās personības, ģimnāzijas nopietnās sejas vairs neizprata, kad pašķīda kontakts ar pagalma biedriem un vecajiem klases biedriem - es paliku viena, ar savām jūtām un spējām, kas pamazām dzina mani neprātā, un tā sākās trīs gadi izdzīvošanas, kas rezultējās manas dzīves destruktīvo domu un attiecību prelūdijā.
Kad jūti zvaigznes elpojam, starp tiem, kas nesaprot kā tas ir, ja ģimenē emocionālais atbalsts ir balstīts uz neizprotamas loģikas, kad ārejas veiksmes tiek svinētas, bet iekšējais mulsums aug, kad vārdi nesaskan, ar to, ko jūtu kā ir - iemanies domāt, ka ar Tevi kaut kas nav kārtībā, jo neviens taču nerunā par to, ko domā Tu pats, jo tas, ko jūti, neatbilst tam, ko saka pieaugušie, Tu redzi cauri visiem, Tu jūti to ko jūt viņi, Tu klusē, jo zini, ka Tu esi neatbilstošs, Tu esi savādāks kāc citi bērni, Tu esi sliktāks, Tu esi nesekmīgāks... un ja gadās kāds radniecīgs uzplaiksnījums klātesošo monologos, un tādi gadījās, tad man acu zīlīšu vietā sāka parādīties rozā sirsniņas, jo visbiežāk, tuvais - atklājās pretējā dzimuma vārdu plūsmā. Bet tas ir atsevišķs stāsts, cik romantizēti esmu uztvērusi pasauli, kopš mazotnes, kopš visu pieejamo jauniešu romānu pārlapošanas vairākkārt jau pirms ģimnāzijas laikiem, un inficēšanās ar klasisko literatūru divpadsmit gados, kad manās rokās uzradās Džeinu Eiru, kas vēl joprojām ir viena no mīļākajām lasāmvielām.
Pirmais, kas sašķīla tuvuma pazīmes bija ģimnāzijas sliktais puisis, pamanāmākais tēls, vienpadsmitās klases skolnieks, kas bija pārsniedzis pilngadību, un man nezināmā veidā, tika paturēts ģimnāzijas elitārajās sienās. Protams viņš spēlēja grupā un protams viņam bija pirsingota seja, un protams, ka viņš starp tā laika radošajiem jauniešiem bija pazīstams, un protams, ka toreiz divtūkstoš pirmajā viņa seja rotāja, jauniešu top žurnālu 'Laba' un protams , ka viņam bija nospļauties par tādu- pubertātes lieko kilogramu noslāņoto savādo septītklasnieci. Bet redziet, man jau no laika gala, ir bijusi velme iet un cīnīties, meitenīgais, ak vai ak vai, paturēsi manu somiņu, nekad nav saistījis, un esmu zinājusi, ka ja es kaut ko gribu, man pašai pēc tā ir jātiecas, jo galu galā visu simpātisko, tievo jaunkundžu vidū, mana personība nespēja nodrošināt izcelšanos laikos, kad svarīgākais bija - kā Tu izskaties. Un tad nu tā, sākās plānu kalšana un mahinācijas, kā nokļūt šāda tipa tuvumā. Par laimi daļa no manām tā laika biedrenēm, kas arī bija dzīves nesaprastas un apdalītas, par spīti saviem melnajiem ietērpiem, bija gana simpātiskas, lai stilīgie vecāko klašu puiši pievērstu tām uzmanību, kas ļāva man - dadzītim, starp pujenēm, slīdēt līdzi un vērot, analizēt notiekošo, un klūsītēm cerēt, ka galu galā, varbūt varbūt - viņš pamanīs tos krāšņos dārzus, kas manī zied. Pirmais alkohols, aizdomīgi dzīvokļi, depresījas caurausta mūzika, ļoti daudz melu vecākiem, viņu neizpratne un pārmetumi, par manu tizlumu un nespēju, pirmie strīdi, un pašvērtējums, kas ar katru dienu krītas, nesekmīgas atzīmes, pirmie draudi par izslēgšanu no skolas, pirmie dzejoļi, izsapņotās naktis, kad Tevi beidzot kāds pamana, smēķēšana slēpjoties no skolotājiem, bastotās sporta stundas, lai tuvākajās kāpņu telpās apreibinātos no sidra un cigaretēm, un augošā velme sevi un pasauli ienīst, tik stipri, lai pazustu no zemes virsas.
Un tad tas viss kulminējas laikā, kad parādās pirmā pieejas datoriem, hc.lv noved līdz cf.lv, kur aizsākas jauns posms, jaunai paaudzei - čati, kur apvainojušos sīkaļu kaudze gaužas par realitāti un tās skarbumu. Kur tādi reiz ziedoši priecīgi dzīvības pilni rododendri, tapuši vītušos intravertos, var izteikt visu, kas sakrājies esot līdzās tiem, kam nav ne mazākās nojausmas, par klātesošo skumjo seju noslēpumiem. Un tad kādā decembra vakarā, tāds skuķis šai pat čata istabā uzduras, tam alktajam, tam brīnumainajam zēna tēlam, kas raksta dziesmas, kas skaidri zināms, ir daudz dziļāks, kā kāds no apkārtesošajiem nojauš, un cauraužot melos, un tēlojot to, kas nav - pajautā, ko tad viņš domā par šo savādo meiteni, no skolas gaiteņiem, un piesmēķētajiem dzīvokļiem.. elpa aizraujas, sejas pieplūst asiņu, ausīs džingst.. varbūt varbūt, sapņi īstenībā taps, un tomēr šīs pasaules skarbums nav tik brutāls kā šķitis, ka ir kāds, kas redz, ka šis ārēji necilais kustonītis, sevī slēpj galaktikas... varbūt tas būs viņš.
linkpost comment

navigation
[ viewing | 120 entries back ]
[ go | later ]