| Tu atdod mani Dieva rokās |
Dec. 25th, 2016|08:04 pm |
Lūk kā Tevi redzu- kā baltu spilgtu gaismu, kas nesusi mani mūža garumā, es jutu Tevi - allaž jutu Tevi līdzās, kopš mazotnes es zināju, ka ir kas lielāks un netveramāks par šo taustāmo pasauli, dienā, kad atcerējos, kas Tu esi - kādu spēles formu esi ieņēmis - viss apklusa, domu straume apsīka, ilgu vējš pierima, sirds ieguva citu ritmu - daudz dobjāku, lēnāku un stiprāku. Es atceros, kā tovakar lūkojoties treknajās zvaigznēs virs likteņupes, es jutu Dievu smaidam un pajājam pakausi, viņš čukstēja, ka esmu jauna dzīves posma sākumā - ļoti krāšņā - dzīves spēles spirāles izliekuma prelūdijā. Laiks gāja un klusums pārauga, siltā bezgalīgā spēkā - sirds nulles punktā, es iemanījos lasīt kaiju valodu un jūras šalku dialektu, es apguvu sen aizmirsto meža kluso dziedinošo melodiju, mākoņi un putnu kāši nesa ziņas par Tavu dvēseles stāvokli, par savītajiem dzīves ceļiem un maģisko pievilkšanās spēku. Es augu, es tapu Dievietē, kādai šeit lemts kļūt ikvienai sievietei, es mācījos uzticēties sirds virzienam, es sekoju Dieva atstātajām drupačām, pa reizei uz ļoti tumšas takas.. atkal un atkal es sastapos ar Tavu tik sen zināmo acu gaismu, zaigojošo dvēseles spilgtumu.
Un tagad es redzu kā Tu ziedi - caur spēku, es atceros daudz, bet tik un tā, tas ir pagalam maz mūžības priekša. Mazliet atminos laiku pirms un laiku pēc, šo to no bezlaika/starptelpas/priekškara otras puses - vietas, kas ir paralēla tagadnei, aiz sapņiem un zemes ilūzijas, es redzu- mēs visi dejojam nerimstošas mīlestības dejā, mēs esam šī deja un šī mīlestība, mēs esam viss un it nekas vienlaikus, mēs esam prātam neaptverami, vien ar sirdi sajūtami, mēs esam tie, kas mums ir jābūt! Un tagad ir laiks, laiks plūst īstenajā spēkā izšķīstot Dieva jaudā! |
|