| Visuma šūna |
Dec. 11th, 2016|12:42 pm |
Sākumā ir jāizveido struktūra, jāiegūst viengabalainība un miers. Jāsajūt sevi kā visuma šūnu, kā pilnīgu vienību, kas spēlē savu vienreizējo instrumentu dzīves orķestrī. Sajust sevi - savu centru, kā milzīgas, spēcīgas saknes ieurbjas zemē, kā sasniedz kodolu un notur stigri Tevi vietā, kurā esi stādīts. Ieelpa izelpa. Tu vari apceļot puspasauli, lai attaptos, ka viss, kā esi jell kad alcis ir bijis līdzās, Tu vari diendienā vienviet būt un apjēgt, ka visi laimes kalšanas instrumenti - ir bijuši Tev rokās. Tu vari pazaudēt sevi un no jauna atkal atrast, bet galvenais ir pieņemt mirkli un sevi - tieši tādu, kāds esi.
Mācībstundas ir bijušas un būs, no tām mums neizbēgt, bet dzīve atelpu allaž dos, lai Tu zem tropu saules, aizvērtu acis un dzirdētu svešas valodas kaut kur līdzās, bet Tevi šūpo, liegi okeāns dauza bortu pret piestātni, Tev ir karsti, Tavi deniņi ir sviedru norasojuši un mati kondesēta ūdens tērcītēm izmērcēti vēl spēcīgāk lokojas. Tu elpo apzināti, rokas uzlicis un vēdera Tu seko, lai elpa būtu dziļa un pareiza, lai tā radītu mieru un satraukums pamazām atkāptos. Tu aizver acis un ļaujies sapņiem aiznest Tevi turp, kur alksti šobrīd būt,un klusi smīni par dzīves paradoksiem, bet ironijai vairs nav vietas - ''laiks ķerties pie darbiem - sapņots ir gana!'' Tu pārliecinoši skaļā balsī deklamē, jo zini, ka spēks un pacietība Tevi aizvedīs turp kur mierā varēsi būt, laiks strukturēt, laiks darboties un jaunus ceļus - nu jau kopā iet! |
|