| Ūdens piliens drupina pat viscietāko klinti |
Oct. 10th, 2016|05:41 pm |
Tie divi lielie iekšējie jautājumi, kas uznira pēc piektdienas ir -
Cik ļoti es uzticos, savai sirdsbalsij? un
Cik dziļi es spēju sajust mīlestības esences bezgalību, jeb vai manai mīlestībai ir robežas?
Ir par ko padomāt un atšķetināt, to nākamo savas iekšējās attīstības pakāpienu ieraudzīt. Saprast, sajust, sataustīt - sevī, to ekipējumu, kas man šai dzīvei dots. Atkal lipināt savam kodolam, jaunus izaugsmes māla pikučus klāt.
Un tad uz mirkli izbaudīt - laika un telpas neesamību starp divām ļoti ļoti siltām sirdīm, apzinoties, ka šis mirklis ir iespējams, tikai pateicoties, tām reiz dzīves ērkšķu uzplēstajām rētām, un pašu mākai tās aplaizīt un sadziedēt. Un zināt, ka tas, kas ir iespējams ir proporcionāls tam cik daudz paši sevi transformējam un laužamies ārpus bailēm, kas tik daudzus gadus ir diriģējušas ceļa virzienu.
Un kļūst skaidrāks, ka mīlestības signāla uztveršanas diapazons rodas no savā attīstības evolūcijā aptvertajām mācībstundām un tā - kā tās kalpo - personīgajai izaugsmei. Pakāpeniski - nonākot pie secinājuma, ka šīs pašas reiz tik sāpīgās mācībstundas pietuvina savam esības augstākajam potenciālam.
Vai Tava Dievišķā esībā ir lielāka, par izjustajām sāpēm? Vai Tavs kodols glabā sevī jaudu saskatīt mīlestības pirmsākuma iemeslu visam notiekošajam?
Domāju, ka uz šīs planētas neatradīsies cilvēks, kas vismaz reizi nav dzirdējis savas plīstošās sirds krakšķus. Ja tā, tad kā jau visam šeit - ir nozīme un iemesls, tātad tāds ir arī sāpēm. Ja centies, par tām aizmirst, vai apslāpēt tās - tās tik un tā atgriezīsies, agrāk, vai vēlāk, un ja vēlāk - tad visdrīzāk, kā trakojoši nevaldāms orkāns, kas nonesīs visu, kas būvēts uz centieniem - izvairīties no sāpēm. Tamdēļ sirds ceļš ved iekšpus sāpēm - saprast, kamdēļ šis dīgsts ir dzimis un ko cenšas Tev iemācīt, par pašu, par pasauli un visdrīzāk par visa jebkadbijušā, šobrīd esošā un nākamā iemeslu - mīlestību.
Un tad - kad beidzot attapos vietā un laikā, kur viegli transparenti rozā gaismas pavediens mani bija vilcis kopš šīs dzīves pirmajiem apzinātajiem mirkļiem, es secinu, ka tā stīga ir ārkārtīgi smalka un ar loģisko prātu neaptverami, neapjēdzami - ēteriska. Bet tā ir tik ārkārtīgi īsta, varbūt, tas delikātais diegs ir vienīgais īstenais šeit, iespējams, ka tas ir starpportāls uz dzīves teātra aizkulisēm, uz vietu, kur viss ir viens un viens ir viss, kur robežu nav bijis un nevar būt, kur nāve ir atdzimšana, un jebkas prātam aptveramais un neaptveramais ir pulsējoša esības dvēseles ieelpa un izelpa. Šīs pavediens ir taka, kas aizsākas baiļu ielejā, caurvij sāpju mežu un beigu beigās izved mīlestības okeānā.. Un tad nu katra ziņā paliek - vai apstāties baiļu un sāpju priekšā, vai savukārt sekot takai, kur vienīgais virziena orientieris ir īsta mīlestība.. |
|