| Viss, kas mums ir - šis tagadnes mirklis.. |
Nov. 21st, 2017|12:17 am |
Novembris.. auč. Migla un krēsla un vēsums un protams viss tas, kas dienām tur gultā. Novembris. Šķiet, tik pat cik Tu mani apbur Novembri, tik pat arī nomāc. Ar savu pelēkās dūmakas debesīm un agrajiem vakariem. Un vēsumu, kas zogas caur vēlam rudenim nepiemērotiem apaviem.
Klinģerīšu tēja. Sēžu savā baltajā istabā, ar tikko izmazgātiem matiem, un sapņiem par rītdienu - beidzot satikt jūru. Par sapņiem šonedēļ izdarīt tik daudz no tā, kas slimošanas dēļ tika atlikts, tik ilgi atlikts. Smagums plaušās turās, reizēm atkāpjas, citas dienas nē. Un sirds, mana/Tava un Plāni. Cik % no tiem piepildās? Cik nē? Un cik daudz to vietā nāk kaut kas piemērotāks..?
Tu. Šķiet, ka Tu paliec šai pus kontinentam. Eju sevī - nevaru saprast, nolasīt. It kā Tu būtu aizpildījis to vietu, caur kuru varēju Tev piekļūt, sajust. It kā tur būtu kaut kas, varbūt cita Viņa.. nezinu, bet tā vieta ir tumīga un noteikti, nav tumša. Bieza, blīva gaisma - Tevī. Mani tas mulsina un nedod mieru. Es meklēju atbildes un turpmāko ceļu, bet viss kas ir priekšā ir tā Novembra migla.. Es taustos, skumstu un meklēju iemeslus. Un ļoti daudz eju dziļumā. Inirt, sāku lasīt 'Ienirt' bet nē.. pārāk skumji zini, pārāk.
Gaidu nākamo vasaru un zvaigžnotās naktis, zem skandināvijas debesīm, un vieglumu, protams arī vieglumu.. Bet lielākais paradokss, laikam slēpjas tajā, ka man šķiet, ja ilgas pēc Tevis pazustu ( Tu būtu tepat ) es visdrīzāk atrastu kādu citu pēc kā tvīkt.. varbūt arī nē, es nezinu. Manī ir mulsums, nenoteiktība un kamoli kaklā un vēl cerības uz adventes laiku..
Siltu un Mierīgu Tev šo nakti, lai tā sasodīti skaistā migla - tin Tevi, lai iztin un dziedē.. |
|