| Es pateicu - NĒ |
Oct. 10th, 2017|01:20 pm |
Viņš reprezentē ik vienu vīrieti manā dzīvē.. ik vienu neizsāpēto, neapzināto sāpi, ik vienu nesadzijušo rētu.. un nojautas manī saka, ka tad kad būšu izgaismojusi savas ēnas, viņš vai nu pazudīs no manas dzīves uz mūžiem, vai kļūs par manu vīru...
Bet savādi, tas viss kļuvis blāvs, otršķirīgs, tā vairs nav viņa planēta kuras orbītā es atrodos, nē - noteiktu lēmumu sekas ir tādas, ka es pamazām, pietuvojos tuvāk sev un viss aiz manām robēžām, kļūst nesvarīgāks aizvien.. varbūt tas ir trīsdesmitagdes tuvums, varbūt, kas cits, bet es skaidri zinu, ka ir tikai viens veids kā pilnībā atgriezties savā gravitācija laukā, kā dziedināt sevi - ir jāiet pie apspiestā manī, vēl strutojošā, brist savā purvā.. skatīties un apzināties, to ko nav patīkami aptvert, tas ir netīrs darbiņš, kārtot sevi, sastapties aci pret aci - ar gadiem sakrātiem tumsas nogulsnējumiem - ar bailēm, ar meliem, ar apspiestām dusmām, pret tiem, kas stampājuši manu sirdi.. šīs ēnas zog spēkus, liedz zaigot pilnā jaudā.. lai cik mirklīgi vieglāk, ir novērsties no tā, ilgtermiņā - ja gribi dzīvot savu, autentisku, dziļu, skaistu un mīlpilnu dzīvi, šie darbi ir jāveic.. jāuzvelk gumijas cimdi un jāķerās pie iekšu darba.. un pie tam Oktobris ir fantastisks šādiem pasākumiem it īpaši ja šajā mēnesī tiek izlemts tik daudz kas uz priekšu, TIEK VEIKTI nozīmīgi triepieni - nākotnes gleznā.. |
|