| Par sevis aprūpi |
Sep. 28th, 2016|12:36 pm |
Pavadu dienas uzmanīgi ieklausoties savos dziļslāņos, kas pēc pagaišās ceturtdienas tika pamatīgi sakulti - tie duļķi, kas reiz šķita nosēdušies un pamazām sāka trūdēt un kļūt par organisku manis daļu, tika sacelti augšpusē. Reakcijas, kuras negaidīju no sevis vairs, tomēr atkārtojās. Tas lika man vilkt sevis izpētes skafandru mugurā un nirt, meklēt, kas īsti sacēlis nemieru manī tik lielu, un gruntī es atradu bailes. Tās tur kūlās un cēla augšpusē, visu to, kas iepriekš bija atstāts nepamanīts. Un atkal man jāsaka paldies dzīvei un sirmajam pakausim, par mācībtsundām - virzībā, pa sevis iepazīšanas un mīlēšanas ceļu.
Un tad pamazām manī atlobijās patiesība, kamdēļ šis viss un uzgāju es vasaru divtūkstošvienpadsmit, kad es laimē smēju un baudīju esības esenci priekā, kad viss bija viens un es biju ar visu, kad robežas nebija nekam. Attiecības kurās atrados deva man prieku, līdz brīdim, kad man bija jāizdara izvēle, vai nu iet pa sevis mīlēšanas ceļu, vai cita baiļu attaisnošanas ceļu. Toreiz es izvēlējos otro, kad savu autentisko essību - ar laiku dzirdot lamas un sāpes, ko tā otram ir sagādājusi, sāku apspiest, kas pakāpeniski - gadu pa gadam, mani noveda uz pašnāvības sliekšņa un dīvainā kārtā, tas bija bŗīdis, kad otrs atkāpās un bija apmierināts, kad es biju sagrauta un sevis nicinoša - tas bija mirklis, kad otrs bija ieguvis, to prieku, kas reiz bija man. Tur var meklēt paralēles ar ārprāta ezotēriku un dziļu psiholoģisku nepilnību šādā cilvēkā spilgti izpaužoties enerģētiskā vampīra, narcisa un psihopāta iezīmju kokteilim..
Iemesli man nav svarīgi vairs, nozīmīgs ir tas, ka tagad es esmu gatava, piedod sev, ka toreiz nodevu sevi, ka izvēlējos kāda cita viedoklim kļūt par noteicošo tajā, kā redzu un uztveru sevi, kā jūtu sevi un pasauli. Tagad es piedodu sev un atsāku mīlēt savu būtību, atklāt to un lolot, un apsolīt sev - nekad vairs nenoticēt citu bailēm un nedrošībai, neļaut tām ietekmēt - to kā jūtos pati.
Tās ir mācībstundas, caur kuru sāpēm - ikkatrs mēs atdzimstam daudz stiprāki. Tā rūdās tērauds. Es negribu vairs baidīties - es gribu atkal un atkal nirt sevī, un ar katru reizi redzēt, kā palieku aizvien dzidrāka, plūstošākā un tagadnē esošāka - pamazām kļūstot par to Dievieti, kādai man kopš laika gala ir nolemts būt. |
|