| Kaijs kliedzot attopas |
[Jul. 8th, 2018|01:25 pm] |
Pusnaktī skrēju pa parku. Ceļā no Jūrmalas, caur melnā bmw logu ieraudzīju Māras Zemes tiešraidi. Sirds sāka klaudzēt un aizapziņā, kaut kas teica - lec, ārā un skrien. Automašīnu numuri visu ceļu atgādināja, ka esmu tiešu tur un tad, kur man ir jābūt. Lielais ekrāns dunēja un pikselīši neļāva nošķirt vienu seju no citas. Viņi visi plūda, viņi visi Dieva rakstos vibrēja. Dzēru siltumu sevī. Un mazliet neticot, gaidīju, ieraugam ekrānā viņu. Viņa cirtoto pakausi. Es smaidīju un jutu nakti guļam sev uz pleciem. Tik lielā pūlī, tik lielā dejā, tik lielā vibrējošā masā atšķirt vienu Viņu, būtu bezgal neiespējami. Un tā arī bija. Es devos uz nakts ausaini, kas veda mani tuvāk gultai, tuvāk ķermeniskā miera restartam. Labi, ka ir miegs un labi, ka ir sapņi. Tie ļauj izdzīvot un ticēt un manifestēt un būt mīlestībā - pievērtām acīm un smaidu.
Un šorīt es domāju, par visiem viņiem. (Nopūta) Atkal atceros, nedēļu vecu notikumu, kā man pat nesāpot īsti tai brīdī - viens viņš saka, esmu apprecējies. It kā jau es nebūtu, jau to nojautusi un ēterī saņēmusi un enerģiju tīklos lasījusi. Tik pašsaprotami. Tik skaidri. Un Tad ir nakts pirms, mēs minamies caur klusu mežu, un tai brīdī kad stāstu, ka kaut kas dziļi man netic, ka varu būt laimīga - kreisajā sānā, kāds klusē. Es nezinu. Kā, lai notic? Kā lai? Kā lai uzticas? Un galu galā, kā lai paliek mīlestībā vienam, tad kad Viņš atnāks..?
Un ja nu tomēr man ir lemts tai smilšu kāpā, jūras krastā palikt - vienai..?
Es taču vēl ceru un ticu uz kaut ko, ar kādu.. ar vienu tuvu, ar vienu viņu.. un tai pat laikā nemaz vairs nē.. |
|
|