Viņa Čukst - November 6th, 2017 [entries|archive|friends|userinfo]
Viņa Čukst

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

November 6th, 2017

Trīsvienība [Nov. 6th, 2017|12:16 pm]
Klejojot pa savām apziņas ielejām, vakarnakts pilnmēness vadīta uzdūros - sen aizmirstajam uztveres konceptam - ego virzība un ego uztveres prizmas. Varbūt to veicināja, uzietie pieraksti no divtūkstošdivpadsmitā, varbūt vakardienas stāšanās pretī brāļa agresijai pret meitu, es nezinu.. Bet manī radās jautājums, ja nu tomēr mans mērķis sekot kaut kam tik šķietami cēlam un šķīstam, kā sirds balss, tomēr izrādās - galējas ego lamatas, kurās, es pilnībā norobežojos no apkārtējo viedokļiem, un stūrgalvīgi - vērā ņemu tikai, to sirdī pukstošo.. kas vārgā bet pārliecinošā balsī teic, ka man ir jātiek prom no ģimenes, prom no visa tā, kas ir pa lielam ieskāvis visas manas eksistences gadus, ir bijis daudz centienu, dažāda lieluma, bet man ir pietrūcis šajā ģimenē - kaut kas dziļš un vienojošs, kaut kas silts un tik triviāls, ka pat nav vērts to saukt vārdā.. Varbūt tā ir pieaugšana, un gluži dabīga distancēšanas, savu vērtību apzināšanās, bet kopš esmu sākusi būt maigāka un iecietīgāka pret sevi, šādas pat prasības sāku uzstādīt pret sevi - ģimenē un problēma rodās tajā, ka saskaros ar neizpratni no viņu puses.. Tas ir dziļi un skumji. Un pats sērīgi amizantākais slēpjas faktā, ka pirms vairākām nedēļām ar mammu pārrunātais, apstiprināja, manas nojautas. Viņa pati man atzina, ka nav jutusi mani nekad, nav jutusi siltumu pret mani.. es nezinu, kā funkcionē cilvēki, kas ir uzauguši bērnu namos, kā viņi atrod savu vērtību? Kā atrod sevī mīlestības uzvedības modeli pēc kura veidot attiecības..? Es zinu, šis ir skumji, bet - patiesība, lai cik sāpīga tā nebūtu ir un paliek šāda. Vieglāk ir runāt par skaisto un koncentrēties uz sapņiem, kā allaž, kopš agras bērnības esmu to darījusi.. bet tikai tas neko ilgtermiņā neatrisina..
Un varbūt tāpēc man tika dots šis mēnesis pneimonijas, lai varu padzīvot pie vecākiem, un saprast, kādas ir manas saknes, kāds ir mans darba lauks, kādas ir manas vērtības un kāpēc esmu veikusi lēmumus savā dzīvē tādus, kādus esmu veikusi.. Kamdēļ man ir bail un kamdēļ daudz pazīstamāka un radniecīgāka ir pazemojuma un vientulības sajūta, nevis plaukums un spēks.. un visdziļāk, kopā ar pilnmēnesi, par spīti galaktiskjiem sapņiem un rozā cerībām, manī aug secinājums, ka arī Viņš, tas manis uztvertais liktenīgais Viņš, sāpju un dusmu vagotais, ir šķitis tik tuvs man, dēļ tā, ka mēs kopā, bet katrs savā laikā un vietā esam bijuši vientuļu un nepieņemti, un tieši izdzīvošanas mehānismi un sāpju radniecīgums ir tas, kas mums ir kopīgs.. un Erkila Puarō cienīgu sinapšu operas skanējumā, manī atbalsojas atziņa - ka divi tik izrētoti, diez vai spēs veidot kopā cēlu, siltu savienību, par kuru esmu sapņojusi tik ilgi.. tādiem, kā mēs dārgais, ir jāatrod līdzās tie, kas ir no saknēm mīlēti, lai mēs esot tiem līdzās dzītu, un mācītos - ko nozīmē, viss tas, kas mums ir tik ļoti trūcis.. tādi, kā es un Tu ir jāliek kopā ar tiem, kas dziedinās.. tieši tamdēļ, ka mūsu rētas ir tik līdzīgas, mēs nekad nespētu būt, tā siltā ligzda, ko mēs abi caur caurēm alkstam..
Kā lai izlaužas ārā no tik dziļi veidotas sevis uztveres, par nemīlamu, nevērtīgu būtni un pārtop maigā, sevis cienošā, sievišķīgā Dievietē..? Es eju šo ceļu, pamazām, sāku ar sevis apzināšanos, bet sāku aizvien skaidrāk nonākt pie tā, ka lai kā es censtos nodot šo visu savai mātei un brālim, es viņu klātbūtnē jūtos maza un neglīta un mīlestības necienīga.. kāds būs mans ceļš prom no viņiem un tuvāk pie sevis..? Kāds būs mans ceļš veidojot attiecības, kurās galvenās vadlīnijas ir dziļa cieņa un caurvijoša mīlestība..? Un galu galā, kā es mācēšu un zināšu kā nošķirt- zināmo, no vēlamā? Kādas ir tās kāpnes, kas mani priekšā gaida? Un pēc kā es varu vadīties savā dzīvē, ja paša galvenā kompasa sastāvdaļas man ir vitāli trūcis..?
Es apsolos sev, darīt visu iespējamo, lai - iemācītos, to ko nozīmē pašcieņa un pašmīlestība, es apsolos, veidot ap sevi vidi un izvēlēties līdzās cilvēkus, no kuriem mācīties mīlestību un es apsolos, būt mīloša un jūtoša māte savai meitai, es apsolos izvirzīt savā dzīvē galveno prioritāti siltumu un tikai visu pārējo pēc tam..
Lai izdodas man svētā Trīssavienībā šo dzīvi nodzīvot - pašcieņā, mīlestībā un iekšējā siltuma spēkā! Un noejot šo ceļu, varbūt varēšu caur sevis izlaisto un saprastu, arī tālāk dot.. jeb visām manām sāpēm, būs bijusi tomēr jēga..
linkpost comment

navigation
[ viewing | November 6th, 2017 ]
[ go | Previous Day|Next Day ]