| Ne viss ir tā, kā izskatās, jeb sirds balss vibrācijā atbildes atrodas |
[Oct. 24th, 2017|05:11 pm] |
| [ | mood |
| |  bouncy | ] |
Tātad. Es atradu atbildi, galveno iemeslu, kamdēļ mani iemeta gultā uz pāris nedēļām ar pnemoniju. Lai arī kā es centos sevi pierunāt, ar burkāniem un caur citiem labumiem, skaidrs ir tas, ka šogad man nav pa ceļam ar LU, kas zin, vai vēl būs, kas zin, vai jell kad ir bijis.
Es izlikos nemanot, to, kas manī sāka darīties ar mirkli, kad atgriezos fakultātes telpās, es izlikos nemanot savu augošo izmisumu, izvēloties ātrās peļņas darbus, lai samaksātu par studijām, es izlikos, kad- apstākļu sakritības dēļ netiku uz lekcijām, atkal un atkal. Un no septembra vidus, sāku apslimt, un tik un tā ignorēju to - pieņēmu lēmumus, kas nerezonēja ar manu ceļu.. man bij taisnība, kad teicu - Mammai, ja pieņemšu vienu lēmumu, kas neatbilst tam, kas mani iedvesmo un pozitīvi uzlādē, es uzstādīšu normu tam kā justies, un atkal pamazām manā dzīvē sāks ieplūst, tas, kas nekalpo manai izaugsmei. Es negribu, vairs būs liesma, kas dedzina visu ap sevi, līdz vienīgais, kas atlicis, ko svilināt ir pašas sirds.. es esmu bijusi otrā pretpolā, es zinu kā tur ir, un es turp nealkstu atgriezties.
Es sevī esmu pieņēmusi lēmumu, protams tas nav nekas globāls, bet manā attīstībā tas ir liels pakāpiens - sevis jušanā un pazīšanā, savā sirds ceļā. Sevis saprašanā un dziedināšanā..
Un just tālāk, to ko jūtu - sekot polārzvaigznei, mīlestības vibrācijas veidolā. Iet turp, kur velk, un būt ar tiem, kas ceļ. Un glaudīt tos, kas caur laiku un telpu, klēpī murrā.. |
|
|