| Šī diena.. |
[Oct. 13th, 2017|10:40 pm] |
Šī nedēļa, bija ļoti intensīva, antibjotikas, negulēšana, apetītes zudums, savādas enerģiju svārstības, divas pamatīgas jūtu vēstules - savai pagātnei un Tu.. un galu galā, atkal ar pieri sienā.. atkal es pieķeru sevi, pie tā, ka manī ir tik daudz nesadziedētā.. un šodien laikam vienīgie īstenā miera brīži bija 10 minūtes meditācijas, un tie mirkļi mežā, kad pieņēmu sev, ka viss jau notiek tikai uz labu.. centos nedomāt, par scenārijiem, un vienkārši elpot.. elpot tā kā nespēju, vēl pirms dažām minūtēm.. un nepazaudēt kursu, balansu, mieru.. jo es šodien to pazaudēju, pilnībā, es centos koncentrēties, bet tas bija pārāk intensīvi, apzināties, ka Tu esi tepat, vairākas reizes nolēmu neiet un tad pārdomāju, lietus mijās ar sauli un es svārstījos.. tik ilgi, kamēr, kad biju tur, Tevis vairs nebija.. un tikai tad es spēju uzelpot un pateikties Dievam, ka es ar savām trīcošajām rokām, nemaz nespētu adekvāti reaģēt, runāt, komunicēt.. ko es centos apmānīt..? Manī ir daudz nedrošības, baiļu, kompleksu, sāpju.. daudz mazāk, kā agrāk, bet tik un tā... man ir kurp augt, attīstīties un plaukt.. un nākot mājās, salasīju kastaņu gūzmu, un domāju par to, ka atkal man jāsaka paldies Tavai smalkajai ģenialitātei, un jūtīgumam.. par to, ka mēs šodien nesatikāmies.. dīvaini, vai ne? Es teicu paldies, no sirds, par to, ka nesatikāmies.. un vēl daži apšauba, ka Dievs radījis Sievieti, lai tam būtu allaž interesanti.. :)
Un galu galā, kad miers ir atgriezies, var atkal just siltumu krūtīs un aizmigt ar domu, ka kādu dienu, šis viss šķitīs, kā ekslents plāns, bet pagaidām, galvu daudz nelauzot, es iešu piedot sev, par visu skarbumu, ko šodien pati sev nodarīju un vakara meditācijā samīļošu visus Jūs un pasauli un beznosacījuma siltumā ietīšu Tevi..
Labunakti pasaulīt.. :) Lai cik dulli reizēm nebūtu es mīlu Tevi.. :) |
|
|