| Caur labjušanas labirintu lavierēt jeb 21.32 un atkal ir nakts |
[Aug. 20th, 2017|09:38 pm] |
Māksla - uzticēties sev, un siltumam, kas vada - ir tā, ko visaktīvāk šovasar apgūstu. Nošķirt pagātnes realitāti no iespējamā sava potenicāla virsotnes, un mainīt neironu šosejas uz jaunbūvējamiem lielceļiem. Un šajās pārvērtībās nav vietas - cilvēkiem, kas noniecina, smej, un sāpina, vienkārši esmu sākusi sevi cienīt tik ļoti, ka neatrodu laiku būt starp tiem, kam neesmu gana laba - tāda kāda esmu. Tā notiek, ja iepazīsti cieņu un apbrīnu.
Vēl ir tikai viens vājpunkts manī, kas sauc dvēseles kuģi uzskriet uz sēkļa, sirēna, kas mudina triekt savas krūtis uz asa šķēpa.. tas ir viņš, bet apzinos, ka tas ir tikai laika jautājums, kad būšu brīva no pašas radītiem iemauktiem, kas reizēm - vēl aizvien dzen, noticēt, ka viņš spēj savu tīrību audzēt milzu spēkā, lai atdotu un radītu kopā ar vienu sievieti, vienu klātesošu, mīlesošu būtni, lai savītos mūžības, gaismas, garīguma priekšā.. bet fakti paliek fakti, un viņš paliek viņš un izskatās, ka tikai paejot gadam, es spēšu piepildīt velmi - palaist viņu no sevis prom, palaist vaļā.. un sākt jaunu posmu sevī.
Augt, attīstīt Dieva doto, un izlaivierēt, lai pabeigtu pēdējo studiju gadu.. un uzticēties kvantu laukam, ka tas nesīs, paredzēto - atbilstoši manis pašas augstumiem. Harmonijā būt un uztucēties visu lietu kārtības dziļajai nozīmei.. un tam, ka arī pienāks laiks, kad spēšu caurskatīt aizgājušo posmu ar vieglumu, vairs nealkstot viņa dziļbūtību savīt ar savu - vienveselumā.. |
|
|