| Nāc tuvāk, apsēdies |
[Jul. 11th, 2017|09:28 am] |
Līst. Un pārmaiņu vējš, ļauj Tev manī pacelt buras, lai iespējams uz visiem laikiem atstātu šīs krūtis manas. Tev jādodas prom - ir laiks. Un pulss mazliet lēnāk sitīs Tev pazūdot.. bet tas ir tieši, tas ko vēlējos, kad apzinājos, ka par spīti visai vilkmei, Dievam ir cits plāns mums.. un ak vai, cik daudz Tu mani darīji, vairāk par sevi pašu.. un jūra un Tu. Un dziļums. Un alkas. Un bezgalīgā aiza, kurā lecu caur Tevi.. bet laiki mainās, mans draugs, vai ne?
Bet tā, pa īstam jau Tu nekad nebūsi prom, zem kājām, pa reizei - vizēs Tavi sudraba puteklīši, ko caur savām sirmajām skropstām plaukšķināji, esot tepat.. un zini, ko man par visu vairāk pasaulē šobrīd gribētos? ..apskaut Tevi, un vienkārši elpot, jūtot, ka mēs katrs esam pilnīgi, katrs par sevi. Ak mans draugs, es vēlu Tev visu visu, lai Tavs spēks aug un ticība tāpat.. lai viss ir, Tev un man - katram savs.. |
|
|
| |
[Jul. 11th, 2017|01:08 pm] |
|
Kaut kādā brīdī pašcieņa, par spīti pagātnes pazemojumiem, izaug gana liela, lai teiktu nē, tiem, kas nav pelnījuši - jā. Un pienāk tas mirklis, kad sāc apzināties, cik liels ceļš noiets un cik tāls vēl ejams - pašmīlestības skolā, kurā katra jauna diena ir iespēja mācīties, vai nu no atkal nenoliktiem eksāmeniem, vai nu no cilvēkiem, kam mīlēt sevi ir visdabiskākais stāvoklis. Paštransformācija kā dzīvesveids. Es protams ceru, ka pienāks diena, kad miers būs permanents un siltums pret sevi un pasauli tāpat, bet pagaidām, kāmēr tā nav, visi plāni, velmes un darbības ir vairākkārt jāizlaiž sietam - vai šādi rīkotos, kāds, kas sevi īsteni ciena un mīl? |
|
|