| Viņš ir tepat |
[Jun. 17th, 2017|05:10 pm] |
It kā Dievs gardi smietos, par manu sirdi, augstprātību un ideju, ka darbs ar Tevi - manī ir beidzies.
Vakardien mijot savu maigo soli, pa šīs pilsētas ceļiem, pēc visiem izsapņotajiem un cerētajiem mirkļiem, Dievs nolika - Tevi atkal man priekšā. Sirds krūtīs neprātīgi klaudzēja, laiks apstājās, visums aizturēja elpu. Tu stāvēji līdzās. Un kaut kas mūsos smējās kopā ar Dievu..
Tu teici, kaut ko par atdošanos likteņa rokās, un uzticību tam un to, ka labāk ir šādi - caur laiktelpas deju satikties, nevis ikdienā vienam otru grauzt.. par to, kā ir. Protams kā allaž piekritu Tev, protams kā vienmēr apšaubīju Tevis teikto, protams kad sakļāvi mūsu fiziskās sirdis tuvumā, kādu tās viena ar otru šeit nav piedzīvojušas - es sajūtot Tavu ķermeni, atcerējos, kādam dzimumam esam piederīgi un par spīti garīgai tuvībai manī pamodās sievietes iekāre - velme atdoties un kalpot, tikai vienam, tikai Tev..
Bet Tu kā allaž, ātri vien, savā nepieradinātā mustanga dabā devies tālāk dzīves takās, atvadoties, atstājot manī klusumu, apjukumu un dziļu apziņu, ka viss šis, iespējams ir pa īstam.. |
|
|