| Un jūnijas atrāpojis, līdz manām potītēm jau.. |
[Jun. 2nd, 2017|07:45 pm] |
|
Kā tad tā - pieneņpļavas jau noziedējušās un ceriņkrūmi arī sāk mesties aizdomīgi? Maijs ir prom. Un mežonīgs vējš rauj nost lieko. Gudri ļaudis runā, ka lai mainītu, savu dzīves ritējumu ir jāizjūt patiess riebums, pret ieradumiem, kas iepriekš darījuši dziļi nelaimīgus. Tad nu tā ir noticies, ka jau trīs mēnešus esmu pieveikusi, bez alkohola piles, nav jau tā, ka pirms tam biju aizrāvusies ar to ārkārtīgi, bet reizēm gadījās remdēties un darīt lietas, ko mēdz darīt skumjas jaunkundzes, kad aizgaldā turēti kumeļi, brīvībā raujas.. un tad arī nāk tā apzinātība, pret cilvēku klātbūtni. Trīs faktori ietekmē cilvēka dzīves gājumu - zvaigžņu/planētu stāvoklis piedzimtot (karma), vecāki, un tie ar ko komunicējam, ja pirmos divus ietekmēt nespēju, tad vismaz pēdējo ir izdevies.. tāds jauns dzīves posms, ar savādu matu griezumu, apņemšanos un sevis izpratni, un savu plaukstu maigumu uz krūtīm, ik dienas atgādinot, ka esmu mīlama un pieņemama, tāda kāda esmu, un ne augstskolu diplomi, karjeras kāpnes, vai cipariņu daudzums bankas kontā to neietekmēs. Mīlēt un lolot, to kas dots. Sārņus nost no sevis grūst, un ļaut savas īstenās esības lotosam plaukt. Un aiz mākoņiem protams ir saule, un aiz pagrieziena - spēks. |
|
|
| Depth over the distance |
[Jun. 2nd, 2017|10:50 pm] |
Ir mazi dzīves starpbrīži, kad krūtis silst. Tie ir mirkļi, kad Dieva priekšā galvu liecu un saku paldies, par to, ka zem vienas saules ar Tevi esmu.. kopā ar Tavām daudzpunktēm, kopā ar radniecīgo sprakšķi acīs, kopā ar klusumu starptelpā. Šādi spēcīgi silstoši starpmirkļi kļūst aizvien retāki, tie pakāpeniski, manā pārmaiņu procesā, atslāņojas nost. Reiz tas bija permanents - pacēluma stāvoklis, bet tā, kas biju vairs neesmu, skatos caur tagadni, caur esošo, nevis gribēto. Ir bezgal skaisti izšķīst - tā vienkārši Tevī, sajust caur laiktelpu Dvēseli Tavu un savīties.. bet fiziski Tevis šeit nav, ir tikai asaras starp mangoliju ziediem velā pavasara pēcpusdienā. Tāda ir īstenība, tāda ir fiziskā tagadnes realitāte.
Reiz es ticēju, tagad vairs nespēju..
Šis ir mazliet skarbs laiks, bet cenšos būt maiga - pret savām šobrīd tik trauslajām sirds sienām, kad ārdu smalkos pavedienus ar ko biju pievijusi Tevi sev klāt..
Tāda ir dzīve šeit, reizēm sāpīga, reizēm bezgal pasakaina, gluži kā mēs, neizdibināmu paradoksu pilna.
Lai silti Tev mans draugs šonakt un vienmēr.. šis viss ir uz labu. Ir derdzoši atzīt īstenību, bet nav vairs vietas pašapmānam. |
|
|