| Stāsts par Tevi, mani un mūžību. |
[Dec. 29th, 2016|07:20 am] |
Eventuāli mēs katrs nonākam pie secinājuma, ka dzīvē ir nozīme tikai mieram un visaptverošai mīlestības sajūtai, kas sākas iekšējā centra nulles punktā. Viss šai pasaulē ir pakārtots tam, lai ar laiku paša kodols top silts un spēcīgs, caur bezgalīgu dzīvju atkal atkārtotiem uzdevumiem, līdz apgūtas visas nepieciešamās mācībstundas un harmonijā secināt var - šis bija jautri, bet tagad laiks doties tālāk, un kaut kādā mirklī mēs nonākam pēdējā dvēseles pieredzē šai blīvajā realitātē..
Es jūtu - iemanoties skaidrāk dzirdēt intuīcijas balsi, fiziskās robežas sašķīst un paliek tikai vilkmes impulss, kas vada un lemj, kas sen jau noteicis notikumu gaitu un attīstību, bet nespējis izlauzties caur prāta čaloņas un paškritikas plīvuru, palicis otrā - neuzklausītā plānā. Ja skaidri tiek izvirzīts mērķis sajust savu augstākā potenciāla ceļu - kamols atraisīsies, šaubas atkāpsies un atliks tikai ļauties un uzticēties, ka šī, jā tieši šī sajūta aizvedīs turp, kur klusi allaž esi zinājis, ka ir Tava vieta. Ieelpas izelpas ritmā, pieglausties meža vaigam, atdoties koku skavām, kur ilgas un cerības apsolītas piepildīt tiek, kur pulsācijas spēks ierauj sevī un glaužot galvu viscaur vibrē - Tu esi svēta, tici - pat mežonīgākajās sāpju un baiļu vētrās dziedi un tici - virziena bulta tik un tā atkal un atkal rādīs Tavu ceļu, tici augstākās īstenības magnētismam un seko, lai ko teiktu citi.. seko mīlestības vibrācijai - VIENMĒR. |
|
|