| Samtainas rozā buras |
[Dec. 5th, 2016|04:53 pm] |
Un tagad Tu pēc divu nedēļu pavadīšanas okeāna, beidzot izkāp krastā. Tavas kājas ir atradušas no stabilas virsmas, tamdēļ uzturēties uz sauszemes Tev vēl šķiet mazliet nedabīgi, Tu smaidi, Tu esi iededzis, piekusis un laimīgs, Tu esi sava sapņa vidū, cik sen Tu fantazēji par šo braucienu? Varbūt jau no pašas dzimšanas, Tevī bija iesētas šīs alkas, pēc šī tāltālā kontinetnta apciemošanas. Tu pētīji, Tu alki un ilgojies un nu beidzot Tu esi Tur. Sapņi piepildās- Tu nočuksti pie sevis. Tu esi apreibis no neaprakstāmajām sajūtām, ir grūti aptvert notiekošo, bet tai pat laikā viss esošais šķiet īstens, Tava taka, Tavs ceļš.
Un es šeit, tūkstoši tūkstošiem kilometru attālumā, tik un tā jūtu Tevi esot līdzās, esot šeit pat. Pieskaroties resnajām eglēm, apķerot mitros priežu stumbrus, glāstot smilgu galus - Tu esi it visur un visā. Tu esi ēterī, starptelpā. Tik viegli pievīt savas enerģijas tausteklīšus - Tavai, samta buras pie Tevis domās nes. Lai nes, tā spēks top, tā sapņi īstenībā dzimst. Caur laiku un telpu, mēs viens otram līdzās stāvam. |
|
|