| |
[Oct. 6th, 2016|09:53 am] |
Ir cilvēki, kas ir mūžīgā vētra - melni draudīgi mākoņi, un sakulta bangojoša jūra, ja Tu nolem viņos kuģot - tad pastāv liela iespēja, ka Tavu peldlīdzekli apsviedīs otrādi un Tu noslīksi. Protams, ar laiku Tu varbūt pielāgosies tam, ka Tevi nepārtraukti svaida pa paša bortu, un Tu saradīsi ar zilumiem un traumām, un Tev tā šķitīs norma - jā tā tam ir jābūt - Tu teiksi, tādi ir cilvēki, tādas ir attiecības, tāda ir mana realitāte. Un tas viss, tikai tamdēļ, ka šajā vājprātīgajā vietā, Tu jūti siltuma avotu - mazmazītiņu gaismu, niecīgu siltuma krikumu. Kaut kur dziļi dziļi zem vētras, ir jūras miers, bet tas nav zivju un draisku radību pilns, tas drīzāk ir Baltijas jūras nāves miers, ar toksiskiem atkritumiem, un rūsējošu kuģu skeletiem, un kādā no bijušo graciozo jūru pavēlnieku kuņģiem, slēpjas tā mazmazītiņā gaisma - kaut kur dziļi dziļi, ja Tu to paņemtu rokas, tā izmērā būtu mazliet lielāka par treknu kastani, un lūk - te tā ir, šis gaismas mazumiņš ir viss, kas šajā cilvēkā ir palicis, šis mazais nieciņš, šī sēkla, kas sevī nes milzīgu potenciālu. Un šo dzīvības plaukšanas varbūtības iespēju - es redzu, es allaž esmu redzējusi, lai cik niecīga arī tā būtu, tā ir ikvienā, ikkatrā cilvēkā, bet laiks ir mācījis, ka augšanas impulsam ir jānāk no paša kodola. Cita spēki nevar svešai sēklai likt dīgt, jā var parādīt virzienu, kurp doties, apstāstīt - kā tas paveicams, norādīt ceļu uz silto sulīgo augsni, bet ja laiks nebūs vēl pienācis, tā nešķilsies. Ja tā, tad tā tam šobrīd ir jābūt, reiz ikkatra sēkla dīgs, ikkatrs koks pret sauli stiepsies - visam savs laiks un vieta.
Un visbiežāk aiz vētrām, atklājas jaunas jūras, okeāni un plašumi, jauni horizonti - luminiscējošas gaismas un pulsējošas dzīvības pilni, prieks tur zied - laiks turp doties, un teikt vētrām paldies - par neapzināti mācīto! |
|
|