| |
[Oct. 3rd, 2016|05:17 pm] |
Vai tomēr paļauties liktenim..? Protams, ka jā.
Vairāk kā gadu es krāju šīs sajūtas sevī, un nu pēc dažām dienām, esmu sev nosolījusies - dejot Tev dvēseles striptīzu, bez pūderkrēmā notušētiem teikumiem, bez bailēm, par iespējamu dziļu ievainojumu manai pašapziņai, vienkārši plūst.. plaukt, pateikt Tev visu, kas ziedējis iekšās, pēc kā esmu alkusi un kā alkstu ar katru dienu vēl dziļāk, vēl vairāk, vēl spēcīgāk. Tuvāk pašai sev, caur Tevi, caur Tavu elpu, caur Tavu jaudas dzirksti, caur Tavu spēku un spītu, caur Tavām spējām pakļaut vējus un savaldīt jūru, un Tavas dvēseles māku pierunāt Poseidonu nenogalināt Tevi, kad Tavs ķermenis to alka visvairāk, par Tavu niknumu negaisā, kad nespēji nošķirt starpību, starp debesu dusmām un jūras vājprātu. Par visu to, kas stāv aiz šīs un citām dzīvēm kopā - dažādās lomās, citādos attiecību algoritmos, par to, kas bijis un to, kas būs. Es dejošu Tev, varbūt man pār vaigiem ritēs asaras, es ceru, ka ritēs, jo tad es zināšu, ka esmu spējusi būt īsteni kaila, patiesi trausla Tavā priekšā. Man nav ko tēlot, man nav par ko izlikties, man no sevis bail vairs nav, un nav bail, ka nesapratīs, ka nosmies un ar pirkstu rādīs.. slūžas pavērt, tam, kuru esmu jutusi, no pirmās apzinātās dienas šeit. Varbūt būs grūti, varbūt pušu plēsīs, zinu, ka plēsīs, aij kā plēsīs.. tā vajag gaismai, lai tā kodolu skartu, lai Dievs pa sāpju nodīrātajām kārtām - sirds kalnā rāptos un uguni tur degtu, to, kas mūžam sildīs, krūtis karsēs, un dos spēku mieram dīgt, īstam, caurvijošam mieram. Un tad iestāsies klusums, es nedzirdēšu vairs neko. Paliks tikai miers un aptveroša laimes sajūta, un skaidra apziņa, ka viss šeit ir tikai teātris, meistarīgi iestudēta luga - tik tam, lai sevi apgūtu un izprastu. Spēlē un spēlējies, manu mazo draudziņ, ja reiz esi šeit atnācis. |
|
|