| Pasaule apaug ap Tavu centru |
[Sep. 18th, 2016|02:50 pm] |
Vienīgi tad, kad esi apmierinājis savas pamatvajadzības un noteicis savas robežas un kopis un mīlējis sevi, tikai tad Tu spēj kvalitatīvi kalpot un palīdzēt citiem. Ir jānošķir narcistisks egoisms, no pašmīlēšanas. Tikai tas kas mīl sevi ir spējīgs mīlēt citu, tikai tas, kas ciena sevi, spēs cienīt citu, un tikai tas, kas apzinās savu kodolu, spēs priekā šo pasauli vērst. Bez pašmīlestības nav iespējama kopmīlestība, bez sevis iecentrēšanās nav iespējams, savienoties ilgstoši ar cita centru. Nav cita ceļa. Ja bēgsi altruismā dedzinot sevi, tad agri vai vēlu, Tu sārtās liesmās pats svilsi. Sākumā Tu, tikai tad - ap. Sākumā uzvelc skābekļa masku sev, tikai tad palīdzi otram.
Mācos šo mākslu - uztaustīt, mācos izprast, kas aug no mana ciklona centra un kas tiecas no sveša. Pakāpeniski, reiz neizprotamā haosa vietā - top struktūra, aizvien zināmāka. Ar katru dienu, mazliet labāk orientējos savā iekšējās pasaules labirintā. Tur stāvs virs stāva, līmenis caurvij līmeni. Vizuāli tulkojot, tas varētu līdzināties sirreālai gleznai - ar pasteļzilām debesīm, kas niansētās toņu gradācijās pāriet uz spilgti rozā. Pasteļtonņi ir neizprastais, noslēptais, sāpīgais. Rozā - ir sadzijušais, mierpilnais un mīlpilnais. Un tur arī trepju virknes savijušās, tēli smaidot un daži vēl atņirgtiem zobiem glūnot, un bieži pavīd sirms pakausis, turot kreiso roku izstieptu, no plaukstas berot smiltis pa vējam - laiks iet, miers aug, ieelpas izelpas - skaitot.
Es noklīstu labirintā, maldos dienām, līdz uzeju jaunu izeju uz savu kodolu, jaunu taku, jaunu trepjtelpu, iepriekšnezināmu vietu - manī, un līdz ar to, vēl viena šķautne iepazīta un saprasta. Atkal un atkal, es atgriežos labirintā - citā stāvā, citā līmenī un top jauna laiktelpa manī. Atkal un atkal, milimetru pa milimetram es atrodu sevi. Tur kur neesmu pabijusi - tas neeksistē, kas neeksistē manī - neeksitē - ārpasaulē, tikai caur iekšēju pašisziņu es spēju izprast procesus ārpusē. No centra uz āru. Iepazītā telpa izplešas, gaisma apņem un tā bezgalīgās cilpās, atkal un atkal, jauna telpa, jauns laiks, jauni likumi - dvēsele atdzims atkal un atkal, Dievs iepazīst katru savu stūrīti, katru milijardo sevis iespējamības variantu.
Dzidras acis, pilnas sirdis un klusums, kurā dzimst - nebijušais. Dienas krājas- pilnās saujās, nebijušu sajūtu. |
|
|