| Devītā mēneša devītā datuma vienpadsmitos vienpadsmit minūtēs |
[Sep. 9th, 2016|11:11 am] |
Robežšķautnes.
Reiz, es ārkārtīgi centos, lai visi ap mani izjustu maksimālu komfortu, bez lieka vārda, bez liekas emocijas, bez lieka viedokļa - tikai lai mierā būtu, galu galā rūpējoties par citu mieru - manis pašas miers palika pagultē, vāļājās tur vairākus gadus, aizmirsts un putekļu ievīts. Tad nu pienāca tas brīdis, kad tas ārā jāceļ bij. Paņēmu to plaukstās, rūpīgi apskatīju un secināju - nja, neizskaties vecīt Tu diez ko labi, likšu ka es Tevi atpakaļ, ārā jau mest nevar, ja nu tomēr tas princis baltajā kumeļā uzrodas un pūrā, kas būs jāņem līdz, vismaz būs man miers līdzi, noplucis, bet savs.
Tā nu tas tur vēl pāris gadus pabija, princis nejāja, un nebij iemesla- pagultē līst, miers apauga ar jaunām drazu kārtām, un kad to uzdūšojos atkal ārā celt, pareizāk būtu teikt, kad dzīve piespieda - bij jāberž nost tie slāņu slāņi, nebij viegli, vēl joprojām atrodas pa kādai šmucei, bet jāsecina ir, ka tas nabags, kas nevērībā dekādes atstāts bij, izrādījās svarīgākais, kas man ir un var būt, tikai tam ir nozīme, lai dzīve īstenā priekā plauktu - iekšējs miers, klusums, kas ļauj vērot un visu garām savam kodolam laist. Kopt to mieru un katru dienu nopulēt, ir par ieradumu jākļūst, savādāk funkcionēt kvalitatīvi - šai pasaulē man nesanāks.
*skaņa, kas rodas pulējot stikla virsmu. |
|
|