| Vasara nograuž sev astīti jeb migla pamazām izklīst |
[Aug. 31st, 2016|10:04 pm] |
Ir daļa cilvēku, kas nekad neizpratīs, to, kā ir sevi nemīlēt, un liela daļa, kas ar to asociēs sevi, es piederēju pie otrajiem. Tagad es mācos, kā būt starp -pirmajiem. Šeit es piezīmēšu, to, kam esmu gājusi cauri, kā esmu atstājusi grutāko daļu (cerams) aiz muguras, kas man palīdzējis, un turpina palīdzēt. Šīs ir Dievietes piezīmes - Dievietes pilntapšanas procesā.
Pirmais ieraksts - Pirmssākums.
Jau bērnībā mani bieži vecāki dēvēja, par pārlieku jūtīgu, pārāk analizējošu - būtni, es nespēju apmierināt mātes ekspektācijas pēc būšanas kā visi citi bērni, es jutu un redzēju vairāk, un tas man neļāva darīt tā kā dara citi, bet ar laiku es iemanījos, neņemt savas nojautas vērā, nestāstīt par to kā redzu pasauli un jūtu, manis pašas pasaules uztvere pamazām atrofējās, un es mācījos pielāgoties - tam kā vajag, kā ir pareizi un ir pieņemts. Māte reizēm bija apmierināta, bet biežāk gan pārmetumu pilna pret manu būtību un fiziskajām izpausmēm, pret to kā turu nazi, pret to kā domāju, pret to kā elpoju..
Skolā man vienmēr bija problēmas, un tos gadus atceros pa lielam ar nepatiku, mazākajās klases audzinātājas mēdza aurot tieši uz mani, par ko -vairs neatminos, bet to visu toreiz neņēmu pārāk pie sirds, jo klasē draugi bija visi, un pagalmā vesela čupa ar atbalsta grupa, sekmīgi izlīdzināja skolas solā piedzīvoto, un augošo agresiju ģimenē.
Viss mainījās ar sākumskolas pabeigšanu un iestāšanos ģimnāzijā, kad manas mazās 'dīvainības' ko bijušie klasesbiedri un pagalma biedri uztvēra ar humoru un daļu no manas harizmatiskās un radošās personības, ģimnāzijas nopietnās sejas vairs neizprata, kad pašķīda kontakts ar pagalma biedriem un vecajiem klases biedriem - es paliku viena, ar savām jūtām un spējām, kas pamazām dzina mani neprātā, un tā sākās trīs gadi izdzīvošanas, kas rezultējās manas dzīves destruktīvo domu un attiecību prelūdijā.
Kad jūti zvaigznes elpojam, starp tiem, kas nesaprot kā tas ir, ja ģimenē emocionālais atbalsts ir balstīts uz neizprotamas loģikas, kad ārejas veiksmes tiek svinētas, bet iekšējais mulsums aug, kad vārdi nesaskan, ar to, ko jūtu kā ir - iemanies domāt, ka ar Tevi kaut kas nav kārtībā, jo neviens taču nerunā par to, ko domā Tu pats, jo tas, ko jūti, neatbilst tam, ko saka pieaugušie, Tu redzi cauri visiem, Tu jūti to ko jūt viņi, Tu klusē, jo zini, ka Tu esi neatbilstošs, Tu esi savādāks kāc citi bērni, Tu esi sliktāks, Tu esi nesekmīgāks... un ja gadās kāds radniecīgs uzplaiksnījums klātesošo monologos, un tādi gadījās, tad man acu zīlīšu vietā sāka parādīties rozā sirsniņas, jo visbiežāk, tuvais - atklājās pretējā dzimuma vārdu plūsmā. Bet tas ir atsevišķs stāsts, cik romantizēti esmu uztvērusi pasauli, kopš mazotnes, kopš visu pieejamo jauniešu romānu pārlapošanas vairākkārt jau pirms ģimnāzijas laikiem, un inficēšanās ar klasisko literatūru divpadsmit gados, kad manās rokās uzradās Džeinu Eiru, kas vēl joprojām ir viena no mīļākajām lasāmvielām.
Pirmais, kas sašķīla tuvuma pazīmes bija ģimnāzijas sliktais puisis, pamanāmākais tēls, vienpadsmitās klases skolnieks, kas bija pārsniedzis pilngadību, un man nezināmā veidā, tika paturēts ģimnāzijas elitārajās sienās. Protams viņš spēlēja grupā un protams viņam bija pirsingota seja, un protams, ka viņš starp tā laika radošajiem jauniešiem bija pazīstams, un protams, ka toreiz divtūkstoš pirmajā viņa seja rotāja, jauniešu top žurnālu 'Laba' un protams , ka viņam bija nospļauties par tādu- pubertātes lieko kilogramu noslāņoto savādo septītklasnieci. Bet redziet, man jau no laika gala, ir bijusi velme iet un cīnīties, meitenīgais, ak vai ak vai, paturēsi manu somiņu, nekad nav saistījis, un esmu zinājusi, ka ja es kaut ko gribu, man pašai pēc tā ir jātiecas, jo galu galā visu simpātisko, tievo jaunkundžu vidū, mana personība nespēja nodrošināt izcelšanos laikos, kad svarīgākais bija - kā Tu izskaties. Un tad nu tā, sākās plānu kalšana un mahinācijas, kā nokļūt šāda tipa tuvumā. Par laimi daļa no manām tā laika biedrenēm, kas arī bija dzīves nesaprastas un apdalītas, par spīti saviem melnajiem ietērpiem, bija gana simpātiskas, lai stilīgie vecāko klašu puiši pievērstu tām uzmanību, kas ļāva man - dadzītim, starp pujenēm, slīdēt līdzi un vērot, analizēt notiekošo, un klūsītēm cerēt, ka galu galā, varbūt varbūt - viņš pamanīs tos krāšņos dārzus, kas manī zied. Pirmais alkohols, aizdomīgi dzīvokļi, depresījas caurausta mūzika, ļoti daudz melu vecākiem, viņu neizpratne un pārmetumi, par manu tizlumu un nespēju, pirmie strīdi, un pašvērtējums, kas ar katru dienu krītas, nesekmīgas atzīmes, pirmie draudi par izslēgšanu no skolas, pirmie dzejoļi, izsapņotās naktis, kad Tevi beidzot kāds pamana, smēķēšana slēpjoties no skolotājiem, bastotās sporta stundas, lai tuvākajās kāpņu telpās apreibinātos no sidra un cigaretēm, un augošā velme sevi un pasauli ienīst, tik stipri, lai pazustu no zemes virsas.
Un tad tas viss kulminējas laikā, kad parādās pirmā pieejas datoriem, hc.lv noved līdz cf.lv, kur aizsākas jauns posms, jaunai paaudzei - čati, kur apvainojušos sīkaļu kaudze gaužas par realitāti un tās skarbumu. Kur tādi reiz ziedoši priecīgi dzīvības pilni rododendri, tapuši vītušos intravertos, var izteikt visu, kas sakrājies esot līdzās tiem, kam nav ne mazākās nojausmas, par klātesošo skumjo seju noslēpumiem. Un tad kādā decembra vakarā, tāds skuķis šai pat čata istabā uzduras, tam alktajam, tam brīnumainajam zēna tēlam, kas raksta dziesmas, kas skaidri zināms, ir daudz dziļāks, kā kāds no apkārtesošajiem nojauš, un cauraužot melos, un tēlojot to, kas nav - pajautā, ko tad viņš domā par šo savādo meiteni, no skolas gaiteņiem, un piesmēķētajiem dzīvokļiem.. elpa aizraujas, sejas pieplūst asiņu, ausīs džingst.. varbūt varbūt, sapņi īstenībā taps, un tomēr šīs pasaules skarbums nav tik brutāls kā šķitis, ka ir kāds, kas redz, ka šis ārēji necilais kustonītis, sevī slēpj galaktikas... varbūt tas būs viņš. |
|
|