| Bažas ir brīvības mulsinošā daļa |
Apr. 12th, 2017|12:30 pm |
Varbūtības, un iespējamie atrisinājumi, attīstības krustceles un lēmumi, kas balstīti uz saprātīgo.
Kaut kādā mirklī, padošanās kļūst pašsaprotama attīstības daļa, brīdis, kad galvā atskan - PIETIEK! Un kas seko tālāk? Vai lēmums mainīt tekošo upes gultnes virzienu, patiesībā, nav nomaskēta taktika, kā panākt gribēto? Kāds savāds zemapziņas veids, kā tik un tā pēc sāpēm un atraidījuma - turpināt iecerēto, kaut svēti sev ir apsolīts - nekad vairs. Bet kur ir garantija, ka kādā maigā vasaras novakarē, es atkal nepieķeršu sevi - jaunā kleitā, kurā jutīšos un izskatīšos lieliski, dodoties uz vietu, kuru pat savās fantāzijās, šobrīd esmu sev aizliegusi apciemot. Kur ir garantija tam, ka vilkme, kas cēla tuvāk zelta mākoņmalām, neatgriezīsies ar divkāršu spēku? Un ka šis viss, nav tikai kārtējie centieni - tikt Viņa pamanītai un novērtētai..?
Viņa ciešanas un romantiķa daba, viņa ārējais skarbums un iekšējais trauslums, apbūra mani, kaut skaidri saprotu, ka tā būtu katastrofa, ja reiz mūsu starpā izveidotos, kas vairāk.. hiperbolizēts situācijas novērtējums manā prātā, ar sīkām drumslām baro sapni, kas savā kodolā ir saindēts, bet tik salds, sapni, kuram esmu aizliegusi sev sekot un tiekties, par spīti ierastajai garvitācijai tuvāk tam.
Un pieņemot šo lēmumu, paliek atklāts jautājums - uz ko balstīt savu realitāti? Uz disciplīnu? Un solījumiem pašai sev?
Jā, tas ir mans plāns, mans lēmums, šajā savādi šķietami haotiskajā, bet neaptverami strukturētajā pasaulē, ietekmet, vienīgo, ko iespējams - savu perspektīvi, savu skatu punktu un savus lēmumus. Nepakļaujot sevi substancēm, kā romantiskas fantāzijās, alkohols, vai kafija - mainīt subejktīvās realitātes lenķi. Ja esmu skaidri nonākusi pie secinājuma, ka objektīvā realitāte ir mīts, tad vienīgais, ko spēju, ir radīt savu individuālo realitāti, savu esības čaulu - izmantojot sportu un veselīgu domāšanu un mirkļa ticību, ka nākotne sola atklāt, ko unikālu un piepildījuma pilnu. Caur viegluma brīžu drupaču norādēm un pacilājošām atelpas pauzēm pietuvoties sev, sava potenciāla realizēšanās iespējām, ravējot no sevis lieko, pūstošo ārā. Un pamazām, palēnām - atgūt zaudēto, ražīgo zemi, kur sēt labāko, cēlāko un gaišāko no sevis. Lai izdodas - noturēt kursu, ja pat sirēnas - kā Viņš pie pašas auss mānīgos ķērcienos apdullina. Lai izdodas ikvienam - savu patieso spēku un ceļu gūt! |
|