| Dvīņu liesmām |
Jan. 3rd, 2017|12:05 am |
"Bet cilvēks ir vientuļš pasaules ceļotājs un 5 tūkstošu gadu laikā var desmitiem reižu pārstaigāt Zemi un veikt vairākus simtus nozīmīgu soļu. Katrs ir sava liktens, savas laimes kalējs. Kad viens jau sasniedzis augstākās virsotnes, otrs vēl tikai maldās cilvēciskās apziņas džungļos – šādos gadījumos Dvīņu dvēseļu tikšanās nesola neko lielu. Tomass Ulrihs uzskata, ka dažādos līmeņos esošām dvīņu dvēselēm vislabāk satikties līmeņos „skolotājs-skolnieks”. Tas, kurš jau sasniedzis ļoti augstu apzināšanās stāvokli, savu otru pusi gluži kā ar magnētu velk augšup, uz dievišķo. Tas, kurš savā ceļā jau pakāpies, kļūst par iemīļotās, otrās pusītes skolotāju. Šīs diženās mīlestības iedvesmoti un īpašo saistību balstīti abi spēj paplašināt kopējās Dvīņu liesmas apziņu.Svarīgi abiem būt gataviem par skolotāju un skolnieku, citādi – labāk būtu bijis abiem satikties citās dzīvēs, kad abi jau būtu sasnieguši līdzīgus apziņas un pilnveides līmeņus.
Tagad es pastāstīšu stāstu par divu augsti attīstītu Dvīņu dvēseļu tikšanos, kas brīnišķīgi aprakstīts grāmatā „Vientuļnieks”. Tās autors 1870.-1871. gadā bija smagi ievainots vācu-franču karā un pametis Vāciju, ceļoja pa Ziemeļāfriku, bet beidzot nonāca Indijā, kur iepazinās ar indiešu filozofu un svēto, un caur viņu izveidoja sakarus ar Balto brālību un sastapās ar Meistaru X. Viņš pavadīja šet ilgus savas dzīves gadus, kļuva par Brāli Amo un sasniedza augstu garīgu līmeni. Reiz Meistars viņam stāstīja par Dvīņu dvēseļu noslēpumu: „Pirmkārt, tu nedrīksti aizmirst, ka dalīšana divos dažādos, viens otru papildinošos dzimumos pastāv visur. Kurš sasniedzis meistarību, nostājas augstāk par dzimumu lomām uz Zemes un pārvar arī dzimumu valdzinājumu. Var sacīt „pārvar”, bet tev jāsaprot, ka šeit nav runa par kādu piespiedu darbību vai piespiedu atteikšanos. Meistarība nozīmē, ka ikkatrs Meistars, neatkarīgi no tā, vai viņš būtu sieviešu vai vīriešu dzimuma, var dzīvot līdzās vai kopā ar kādu pilnīgi nevainīgi. Tā parasti dzīvo brālis un māsa, māte un dēls, tēvs un meita… Dzimumu atbilstības, kas balstās Meistarības pakāpē, ir patiesa draudzība un biedriskums, patiesa brālība Garā.
Dzimuma savienošanās Meistarības pakāpē ir pilnīgi labprātīgas un nelīdzinās šim attiecībām uz Zemes. Dzimuma saplūsme Meistarības pakāpē atgādina dzimuma saplūsmi Debesīs, kur, kā zināms, tiek slēgtas tikai patiesās laulības. Meistar dzimuma saplūsme vai dzimuma saplūsme Debesīs nozīmē, ka vienas būtnes negatīvā (jeb sievišķā) daļa pilnībā savienojas ar otra vīrišķo daļu vienā būtnē domās, darbībās un radošumā. Šī ir augstākā, smalkākā harmonija, kādu mēs pat nevaram iedomāties.”
Augstu Himalajos, negaisa laikā brālim Amo trāpīja zibens. Bezsamaņā viņš nokrita zemē. „Kad es atguvos, es ieraudzīju, ka es guļu ceļotāju nometnē. Man līdzās sēdēja cilvēks, kurš kā man izskatījās, ar kādu sarunājās. Viņš sēdā pagriezies ar muguru pret mani un es neredzēju viņa seju. Bet viņš turēja manu roku. Tā bija maiga roka un man likās, ka no tās plūst īpaši silta enerģija.” Brālis Amo bija tik noguris, ka tai pašā brīdī atkal aizmiga. Vēlāk viņš jautāja Brālim Kserksam, kas bija bijis ar viņu līdzās un, kas bija turējis viņa roku. Brālis Kserks atbildēja: „Tas bija tavs otrais Es. Viņa bija tava pēdējā sieva iepriekšējā dzīvē uz citas planētas, kur tu biji tik draudzīgs ar Meistaru X, bet jūsu ceļi šķīrās tieši šo laulību dēļ. Viņa kalpo sieviešu klosterī, kur pavadījām nakti pirms devāmies tālāk.”
Pēc trim dienām brālis Amo atkal ieraudzīja savu otro Es: „Mēs klusībā gatavojāmies kādam notikumam un gaidījām vienīgi Brāli Kserksu, lai dotos ceļā… Es pilnīgi neparedzēju, ka pirms notikuma redzēšu savu bijušo sievu. Tajā brīdī, kad es pacēlu savu nastu, es sajutu kādas rokas pieskārienu. Es atskatījos un ieraudzīju nopietnu seju, kas lūkojās manī mierīgi un ļoti starojoši. Es jutos tik satraukts, ka klusēdams lūkojos tieši acīs savam atspulgam. Mēs abi klusējām, bet mani caurstrāvoja īpašas jūtas… Es sajutu magnētisku pievilkšanos un kā apburts nenovērsdamies lūkojos man pievērstajā sejā.”
„Šai reizei būs gana,” – es izdzirdēju balsi sev līdzās. Tas bija mums nemanot pienākušais Brālis Kserks. Viņš viegli pieskārās pavadones rokai un ar vieglu galvas mājienu deva zīmi atstāt mani vienu. Un pirms es spēju ko bilst, mana bijusī sieva attālinājās.
Tikšanās ļoti samulsināja Brāli Amo. Meistars Kserks viņam paskaidroja, ka viņa otrais Es garīgā attīstībā ir viņam tālu priekšā un ir tik skaists, kādu viņam būtu grūti pat iedomāties, jo šobrīd viņš nespēj viņu vēl uztvert. „Kad tu pavirzīsies uz priekšu, tātad, kad kļūsi tāds, kāds ir tavs otrais Es, tava āriene, tavs ķermenis iegūs īpašu, ne zemes, izskatu. Un līdzko tu iepazīsi savu otro Es, sāksies jūsu mūžīgā laulība, kas nekad nevar tikt sagrauta. Jūs kļūsiet tik līdzīgi gan iekšēji, gan ārēji, gan jūsu harmoniskajās darbībās, ka līdzās esošie jūsos redzēs vienu personu, kādi jūs patiesībā arī esiet, ja sadarbosieties debesu harmonijā. Taču ārējās darbībās jūs paliksiet divas individualitātes, kas, neskatoties uz augstāko harmoniju, paliks divi kosmiski spēki, kas iemiesoti vienotībā, divi kosmiski spēki, kas nepieciešami atsevišķam darbam dažādos esības līmeņos.”
Vēlāk Brālis Amo pabija sieviešu klosterī, kurā mitinājās viņa dvīņu liesma. Viņu pārņēma milzīgs iekšējs saviļņojums. Viņam šķita, ka viņa priekšā atklājas jauna pasaule. Un lai arī viņš nespēja aprakstīt jūtas, kas bija viņu pārņēmušas, viņš salīdzināja tās ar jūtām, kas mūs piepilda agrā jaunībā, pirmās mīlestības iedvesmē: būt mīlestības apņemtam un piepildītam šķita kā jebkuras vēlmes īstenojums dzīvē. Viņi juta kā saplūst vienā. Visa pārējā pasaule likās kā viņu neaprakstāmās vienā būtnē apvienojošās laimes sajūtas ietvars. „Es pēkšņi kļuvu nesalīdzināmi stiprāks, varenāks un spēcīgāks. Viss manī dziedāja neticami laimīgā sajūsminātā noskaņā. Es redzēju tikai savu otro Es. Un nebija nekā cita.”
„Vientuļnieks” stāsta grāmata par to, ka otrais Es tai brīdi atradās tuvu izaugsmes pilnībai mūsu Saules sistēmā. „Mans Es varēja aiziet kā jaundzimusi augstākā svētība, bet viņa no tā atteicās un pavēstīja, ka vēlas gaidīt mani, kamēr es pavirzīšos uz priekšu, jo ir atlicis gaidīt pavisam nedaudz. Es teju vai vēlējos viņu atrunāt, bet viņa uzstāja: nē, es tevi nepametīšu, Tu esmu Es esmu Tu, mēs abi esam viens vesels. Es gaidīšu…, es turpināšu šo dzīvi tikmēr, kamēr dzīvosi tu un tad mēs savienosimies un kopā pametīsim šos darbības laukus, lai īstenotu lielākus uzdevumus jau būdami kopā.”
Visbeidzot Amo dvīņu dvēsele pieteica, ka vienmēr būs viņa sapņos un nemanāmi atbalstīs viņu mācībās: „Jo kopš šī brīža mūsu liktenis ir cieši saistīts dvēselē un garā.” Viņa sacīja arī to, ka „tāpat kā Zeme un Debess ir atšķirīgas, ir atšķirības starp zemes savienību un to, ko mēs dēvējam par „atdzimšanu” vai „atkārtotu divu Es pozitīvās un negatīvās (vīrišķās un sievišķās) pusītes savienošanos vienā Es. Jo tā ir Debesu savienība, kas ir mūžīgi nesagraujama.”
Abi satikās trešo un pēdējo reizi. Viņa atvadījās no viņa un apgalvoja, ka gaidīs viņu viņā pusē: „Kad mēs satiksimies pēc vairākiem desmitiem gadu, tu būsi pavirzījies tikpat tālu, cik es esmu tagad. Un es satikšu tevi tavā nāves stundā, kad tavs Es pametīs ķermeni garīgā (un ne vairs dvēseliskā) ietērpā.”
Omrāms Mikaels Aivanhovs raksta, ka ļoti bieži tikai viena no dvīņu dvēselēm ir iemiesojusies uz zemes. Viņš runā par iemesliem, kādēļ daudzi uzskata, ka ir sastapuši savu dvīņu liesmu ik jaunā partnerī, bet pēc pāris mēnešiem saprot, ka ir kļūdījušies. Katrā iemīlētajā cilvēkā viņi ierauga savu dvīņu liesmu, kas mīt Debesīs. Tai pasaulē arī viņa atceras par savu pusīti un vēl tai labklājību, svētību un laimi. Pateicoties šīm noslēpumainajām saitēm, kas viņus vieno vienu ar otru, uz zemes mītošais jūt ilgošanos pēc savas otrās pusītes, pēc savienošanās un pilnības. Tad viņa var ieiet kādā cilvēciskā ķermenī un uz brīdi pabūt viņa tuvumā. Vēlāk viņa atkal šo ķermeni pamet un abi jūt atsalumu. Aivanhovs raksta, ka šāda bēdīga pieredze tiks krāta tikmēr, kamēr abi nesajutīs mīlestības svētumu. Tikai tad viņi atradīs viens otru pa īstam un patiesi mīlēs viens otru ietinot sevi svētuma tērpā un starojot svētlaimē, neizraujoties ārpus šīm ēteriskajām sajūtām, jo citādi dievišķā saite var zust." |
|