| * |
Dec. 7th, 2008|01:44 pm |
" Es pātraucu spēli un pielavos pie loga. Tumsā zūd tumšs stāvs, tas jau ir pārak tālu, lai varētu tam iemest ar kaut ko pa galvu, un kapēc gan to darīt?
Tam vīram ir taisnība. Es neprotu ne pareizu klavierspēli, ne arī dzīves spēli, nekad, nekad neesmu to pratis, vienmēr esmu bijis pārak steidzīgs,vienmēr parāk nepacietīgs, vienmēr noticis kaut kas neparedzēts, vienmēr spēle pārtūkusi.. Bet kurš gan prot pareizi spēlēt, un, ja arī prot, tad ko tas viņam līdz? Vai lielā tumsa tāpēc ir mazāk tumša, vai neatbildāmi jautājumi tāpec kļuvuši mazāk bezcerīgi, vai izmisums par mūžīgo nepietiekamību tāpēc ir mazāk sāpīgs, un vai dzīvi tāpēc ir iespējams izskaidort un saņemt grožos un jāt kā rāmu zirgu, vai arī tā vienmēr ir kā varena bura, kas vētrā mūs nes, bet, tad kad to gribam satvert, ielingo mūs ūdenī?Reizēm manā priekšā paveras bedre, kas šķiet sniedzamies līdz pat zemes centram. Kas to aizpilda? Izmisums? Laime? Un kāda? Nogurums? Rezginācija? Nāve? Kadēļ es dzīvoju? Jā, kādēļ es dzīvoju?"
E.M. Remarks |
|