|
Feb. 17th, 2012|06:51 am |
Esmu anormāli jutīga pret random skaņām.
Alternatīvi man ir hujovi nervi un savas pēd. dienas
es pavadīšu durkā vai vienistabas dzīvoklī
ar baložu baru, kurus saukšu par saviem bērniem.
Ir nedaudz jokaini, jo pret "krīts pa tāfeli",
"krēsls pa grīdu", "dakša pa šķīvi" utt
esmu vienaldzīga.
Toties man riebjas bērnu izdvestās skaņas, man riebjas
čāpstināšana, kāju vilkšana pa zemi utt.
Viena no lielākajām traumām ever ir tad, kad beidzas bača
un es esmu ārpus mājas bez mūzikas. Ok, ielas ta vēl būtu so-so.
Reizēm pat patīkami pastaigāt un paklausīties, BET
transportā - nav reāli. Tur notiek viss! Tīrā elle.
"– А почему ты всё время ходишь в наушниках?
– Они – подушка безопасности между мной и окружающим миром. (c)" |
|