|
Feb. 11th, 2011|01:05 pm |
reizēm liekas cilvēki ir ar mieru darīt visu, lai
es aizmirstu par savu apņemšanos būt labiņai un iecietīgai
un atgrieztos pie tik ļoti ierastā rage`a.
Reizēm gribas sist, sist līdz spēku izsīkumam.
Tā lai redz kā pamazām sienas un grīda krāsojas sarkanas.
Visbiežāk es iedomājos kapli vai āmuru.
No otras puses es negribu nolaisties pat līdz "netīšām pagrūdu"
vai "standarta pļauka" līmenim. Tie pidarasi tak galīgi nav tā vērti.
Bet pasapņot taču es varu. |
|