|
Dec. 28th, 2010|12:48 pm |
Jau kādu laiku man galvā bija izagusies domiņa "nabaga es"
parasti man riebjas tādas tāpēc es sāku pastiprināti runāt huiņu
taču vakar pēc darba, skrēju uz mājām, lai izvestu suni pastaigā,
sakrāmētu somu, pārģērbtos, uzkrāsotos, nolakotu nagus utt
brienot cauri kupenām, kur katrs solis izvēršas par slīdēšanu tur vai citur
man palika tik ļoti sevis žēl un sajūta
"nahujam es visu laiku skrienu, kko daru, cenšos utt - labāk vnk Nebūs"
ņēma virsroku, vēl nedaudz un būtu apsēdusies turpat "ceļa" vidū un kārtīgi izraudājusies
saņēmos vienīgi laika trūkuma dēļ, Bet vēlāk vilcienā kaut kā neēti jau
+ nekad nesagādāšu kādam pidarasam redzēt, ka man ir sūdīgi, jo stabili būs kāds,
kas par to tikai priecāsies.
Tāpēc džims šoreiz bija īpaši svētīgs, treniņa laikā visa uzmanība tikai veltīta
mūvu iegaumēšanai un pēc džima es ierados mājās un vnk atlūzu.
Un kad es tā domāju tipa visa sevis žēlošanas fiška, tad klāt vēl nāk riebums pret sevi.
Kkas uz "divas rokas, divas kājas, 4 sienas - lose ko ņemies"
Moš lai nebūtu nekādu aplauzienu, es varētu izņemot darbu un džimu neko nedarīt, nemeklēt, nedomāt.
Nevienu nesatikt un ne ar vienu tā īpaši nekontaktēt? Nez vai es tā vīīspār varētu? |
|