| Reiz bija( mans šī rīta ceļabiedrs) |
Nov. 22nd, 2010|11:10 pm |
Man domāt, katrā klasē bija tāds puika - pagara auguma, kalsns, ar tumšiem matiem un brillēm.
Parasti brilles ir visai groteskas un pavisam nepiestāv pašam puikam. Viņi ir klusi un noslēgti.
Tādi kā baltie zvirbuļi, un grūti saprast - vai pārējā klase viņus atstumj tāpēc,
ka viņi ir noslēgti, vai arī viņi ir tādi, jo viņus atstumj.
Lai vai kā, pārējie cilvēki klasē nevēlas ar viņiem kontaktēties, ja tas notiek, tad tikai tāpēc lai
gūtu kādu labumu sev vai paņirgātos. Viņi nekad neazistāvas un parasti klusējot pacieš visas piezīmes.
Ārpus skolas uzvedas tramīgi un nedroši, tāda sajūta, ka viņi īsti nezina, kur lai sevi liek.
Starpbrīžus viņi pavada vai nu "savā vietā" vai nu kaut kur stūrī - lasa vai zīmē.
Pavisam reti sadraudzējas ar kādu no stipri jaunākajām klasēm un puikas piedalās jaunāko bērnu izklaidēs.
Toties sporta stundās viņi cenšas izpildīt ja ne vairāk par normu, tad vismaz to. Iespējams tas ir veids, kā
parādīt saviem klasesbiedriem, ka galīgi mīkstmieši viņi nav un spēj pastāvet par sevi.
Arī man bija tāds. Man bija vienlaicīgi gan žēl viņa, gan arī bail. Nu ir viņos kaut kas tāds..
Un pavisam noteikti kaut kur aug nākamā zvaigzne. Tikai pavisam noteikti ne jau ar labiem darbiem
slava nāks pie viņa. |
|