| mūzika un klusums ,jokainas izjūtas |
Feb. 18th, 2008|09:56 pm |
kā jau manijām rīt sākās poztīvi
par spīti mokošajam braucienam piebāztajā vilcienā
par spīti tam ka nebija ko elpot,
sāpēja mugura un manA klaustrofobija auga
par spīti tam ka darbā mani nomocīja
braucot vilcienā uz mājam atcerējos visus foršos brīžus savā dzīvē
un pat atradu spēku pasmaidīt savam spoguļattēlam
taču bija palikushas 2as pieturas līdz mājām
un es itkā dzirdēju savu balsi: " nu re tulīt mūsu vilcienā ieskries otrais un vagoni tiks sašķaidīti kā sērkociņu kastītes. Tā es arī nomiršu netikusi līdz mājām , nomocīta un viena.."
balss noskanēja lēni, mierīgi, nosvērti un skaidri bez jebkādām emocijām . ne noželas ,ne satraukuma ,pilnīgi nekā .. |
|