| tā panaivi, bet nu nekas- dažreiz var |
May. 16th, 2008|10:34 pm |
tākā filmā.. izej piekrastē un jūti uz lūpam sāļā gaisa garšu.
man ļoti patīk tāds laiks ir silts, bet tajā paša laikā auksti
pastaigājos gar mazajām privatmājām un zaļajiem dārziem, baudīju nesaidēto ar cigarešu dūm iem gaisu
pie jūras biju tikai es sunītis un kkur kapas lokālie metalheadi, kas nemākulīgi growlojaslapjas smiltis un ik pa brīdim kādalāse uzkrita arī man uz sejas, bāku gaismiņās, lidmašīnas un kuģi.. tik labi izrādās var reizem būt bez mūzikas. viss tik ļoti atgādināja manas bērnības pastaigas gar jūru ar tēti
tie bija svētki, kad mēs ņēmām suni un gājām staigāt, jo tad es viņu redzēju ļoti reti un atkal privātmājiņu rajons pie jūras.
atcerējos vakarus ukrainas laukos, kur bija bežķirnes sunītis ar kuru mes tik ļoti sadraudzējāmies, ka dzeks klausīja tikai mani un nevienam neļāva paaugstināt balsi uz mani, atcerējos ziedošo jasmīnu smaržu pirms jāņiem, tējas dzeršanu uz terases forsos austrāliešu sērfer puikas, rupjmaizes pārslas ar zemenēm, peldēsanos jūrā negaisa laikā un daudz daudz ko citu sapratu to, ka rudenī man pietrūks šī visa ļoti.
un vēl es ļoti gribētu balkonu, tā noteikti ir fantastiska sajūta ieziet ārā nakts vidū uzpīopet vai pasēdēt iedzert
vai arī taspats tikai no rīta, kopā ar sauli |
|